"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar jauno džeza trombonistu, Latvijas Radio bigbenda mūziķi un arī komponistu Vadimu Dmitrijevu, un sarunas centrā ir viņa debijas albums Chapter I, kas vaļā tiks vērts 7. augustā.

Albumu veido astoņi dažādi skaņdarbi, kas ataino cilvēka iekšējo pasauli. Mūzika ir filozofiska un parāda gan cilvēka emocionālo, gan fizisko izaugsmi. Katra dziesma ir unikāla un stāsta par dažādiem cilvēkiem, vietām, sajūtām, kas apvienojas kopā un veido viena cilvēka personību. Chapter I ir kā noiets cilvēka etaps, atskats uz pagājušo dzīves nodaļu, lai varētu atvērt un turpināt jaunu. Albums sevī ietver žanru dažādību un emociju karuseli, kas klausītājam liek atskatīties uz saviem dzīves piedzīvojumiem un atmiņām.

Albuma ierakstīšanā piedalījušies mūziķi Paula Saija (vokāls), Tuomo Uusitalo (klavieres), Jānis Pastars (ģitāra), Toms Kursītis (bass), Pauls Ķierpe (bungas), Artūrs Sebris (saksofons), Reinis Puriņš (trompete), Matīss Žilinskis (klavieres), Una Daniela Aizgale (fona dziedātāja), Kitija Blūma (fona dziedātāja). Albuma skaņu režisors ir Pauls Dāvis Megi, kuram šī diska ieraksts ir maģistra diplomdarbs skaņu režijā.

Anna Marta Burve: Vadim, šodien runāsim par tavu debijas albumu, bet varbūt, pirms ejam dziļākos ūdeņos, tu varētu mūs mazliet tuvāk iepazīstināt ar sevi? Kas ir tie iespaidi, ko mēs varētu sagaidīt no Vadima Dmitrijeva?

Vadims Dmitrijevs: Esmu trombonists, mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un tikko pabeidzis Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu. Diezgan aktīvi darbojos Latvijas mūzikas kultūras telpā – gan ar saviem solo projektiem, gan kā citu projektu dalībnieks.

Ja runājam par manis paša kompozīciju valodu, tā ļoti balstīta emocijās, dzīves krāsās, piedzīvojumos – savā mūzikā mēģinu attēlot tos dzīves brīžus, kas mani darījuši par to cilvēku, kas esmu tagad, par to, kāds esmu izaudzis.

To, kādi tad bijuši tieši tie dzīves mirkļi, kas kaut kādā racionālā veidā mani aizveduši līdz tam ceļam, uz kura esmu tagad.

Dārziņskolu esi beidzis kā klasiskais trombonists. Kā nonāci līdz džezam?

Dārziņskolā trombonu apguvu pie latviešu trombona tēva Boļeslava Voļaka, un jau tajā brīdī vairāk biju ieinteresēts tieši populārajā un džeza mūzikā. Laikam tas bija tāpēc, ka man patika improvizēt un izteikties caur paša mūziku.

Man negribējās spēlēt citu cilvēku uzrakstīto mūziku, bet gan vienmēr tajā ielikt kaut ko no sevis.

Jau diezgan agrā vecumā sapratu, par ko vēsta mūzika, par ko komponisti raksta savu mūziku, un savā veidā gribēju pastāstīt arī kaut ko par sevi – par saviem pārdzīvojumiem, savām gleznām, savu pasaules skatījumu. Mīlestība pret džezu man radās ļoti agrīnā vecumā – bērnībā klausījos Luisa Armstronga diskus, Džango Reinhards bija viens no maniem mīļākajiem izpildītājiem. Tāds agrīnais džezs, svinga mūzika. Arī, protams, trombonisti – tādi kā Glens Millers un viņa orķestris – bērnībā biju milzīgs viņu fans! Vēlāk sāku vairāk iedziļināties fanka mūzikā un atklāju Fredu Vesliju, kas bija Džeimsa Brauna trombonists un visu to pasauli – tas man likās ārkārtīgi interesanti. Tajā brīdī arī sāku spēlēt bigbendos, arī City Jazz bigbendā Rīgā, un

vienā brīdī sapratu, ka tas mani patiešām interesē daudz vairāk nekā akadēmiskā mūzika. Izdomāju pamēģināt – varbūt ir vērts iestāties Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļā.

Sanāca tā, ka Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļa bija ieinteresēta mani uzņemt, un tā arī sākās mans ceļš džeza mūzikā – nu jau iznāk piektais gads, kopš esmu sācis to darīt, un man šķiet, ka viss kļūst tikai labāk un labāk. Viss iet uz priekšu...

Vairāk un plašāk - ierakstā.