17. septembrī pulksten 19.00 Mazajā ģildē koncertu ciklā "Kopā" notiks vācu basa Andreasa Bauera-Kanabasa solokoncerts, kurā skanēs Franča Šūberta, Sergeja Rahmaņinova, Antonīna Dvoržāka, Džuzepes Verdi, Šarla Guno, Kārļa Marijas fon Vēbera un vēl citu komponistu opusi. "Ļoti priecājos, ka Covid-19 tests izrādījies negatīvs un jau atkal varu dziedāt klausītājiem Rīgā," priecīgi saka operdziedonis, kurš Latvijas publikas mīlestību iekaroja ar spožo Mefistofeļa lomas interpretāciju Šarla Guno operas "Fausts" iestudējumā.
Sandra Ņedzvecka: Mums prieks ir vēl lielāks – dzirdēt labāko no Mefistofeļiem. Vai šī un citas lomas ietekmē jūs kā cilvēku un raksturu?
Andreass Bauers-Kanabass: Hm, drīzāk mans raksturs ietekmē Mefistofeli uz skatuves, jo esmu diezgan elastīgs un man patīk tēlot, patīk būt dažādam – ne tikai nopietnajam basam Zarastro, bet arī atveidot tēlus, kuros nākas spēlēties.
Man patīk dziedāt Mefistofeļa lomu – tā ir brīnišķīga mūzika un basa balsij labi uzrakstīta, un ir jautri reizēm būt sliktajam.
No skatītāju zāles raugoties, reizēm šķiet, ka mūsdienu iestudējumos režisors ir stipri svarīgāks par diriģentu. Vai tā tas bija arī šajā Aika Karapetjana iestudējumā, un kāds bija jūsu visu kopdarbs?
Teiksim tā, režisors bija ļoti nozīmīgs, ļoti radošs un iedvesmojošs, taču iestudējums bija lielisks sajaukums. Mums bija brīnišķīgs ansamblis, brīnišķīgas idejas, laba atmosfēra teātrī. Diriģents, tāpat kā režisors, bija atbalstošs, tā ka gaisotne bija radoša un tas viss veicināja labu rezultātu.
Kurš jūs šurp uzaicināja?
Ilze Sprancmane – Rīgas operteātrī viņa bija atbildīga par mākslinieku atlasi un tagad piedalās koncertcikla "Kopā" rīkošanā. Viņa ceļoja pa Eiropu, piestāja arī Frankfurtes operteātrī – manā teātrī, kur dziedāju Filipu II Verdi operā "Dons Karloss". Ilze noskatījās izrādi, tā viņai patika, un viņa uzaicināja mani uz Rīgu dziedāt Mefistofeli.
Dziedātāji šodien ceļo no teātra uz teātri, to pašu dara diriģenti, pat iestudējumi. Vai šodien ir palicis daudz operteātru, kuri ir saglabājuši savu stilu un gaisotni?
Protams, katram teātrim ir sava gaisotne, taču globalizētajā pasaulē atšķirība starp tiem kļūst aizvien mazāka.
Visi ceļo un vienu un to pašu iestudējumu iespējams redzēt Minhenē, Londonā un Parīzē. Vai tas ir labi? Nezinu. Jautājums, vai laba ir globalizācija.
Var diskutēt par to, un cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi, taču tas ir apburtais loks. Dziedātāji ceļo, ik izrādē mainās sastāvs, un tev vairs nav sava stila, tas ir mainīgs.
Kuri ir tie režisori vai diriģenti, kuriem jūs nekad neteiktu "nē", vienalga, kas būtu jādzied. Vai Barijs Koskis, piemēram?
Es neesmu noskaņots teikt "nē" un neteikšu, jo katrs cilvēks var dot iedvesmu, vienmēr cenšos būt labā kompānijā un pats tajā iekļauties, strādāt produktīvi un nestrīdēties.
Es varu strīdēties uz skatuves, taču tā, lai nesagrautu kopīgo mērķi.
Ar Bariju Koski arī esmu strādājis, viņš ir viens no labākajiem šodienas režisoriem, ļoti radošs un oriģināls. Ar viņu sadarbojos Bartoka operas "Hercoga Zilbārža pils" iestudējumā Frankfurtē, un tā bija viena no lieliskākajām pieredzēm manā dzīvē. Arī viņa iestudētā Mocarta "Burvju flauta" ir visā pasaulē slavena – Berlīnes Komiskā opera viesizrādēs to vedusi daudz kur, es ar viņiem biju Parīzē, Jaunzēlandē, Austrālijā un Budapeštā. Liels prieks un labas atmiņas.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X