Tikāmies ar vācu baritonu Johannesu Heldu, kurš 31. janvārī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas koncertā dziedās dziesmās no Gustava Mālera cikla "Zēna brīnumrags". 

Johannesu klausītāji iepazinuši jau 2018. gadā koncertos Rīgā un Rēzeknē, kur Helds dziedāja solo Gabriela Forē Rekviēmā, uzstājoties ar LNSO un Andri Pogu. Helds izpelnījies atpazīstamību gan Eiropā, gan Amerikā, un kritiķi viņu raksturo kā mākslinieku, kurš “var gan dziedāt, gan būt aktieris, tādējādi radot pavisam jaunu standartu – liktenīgu kombināciju, ar kuru sastapties ir vislielākā veiksme”.


Ieva Zeidmane izvaicā dziedoni par Gustava Mālera dziesmām: kā tās skan, dziedot ar klavieru, kā - ar orķestra pavadījumu, un kāda ir atšķirība, ja šīs dziesmas dzied soprāns vai baritons.

"Šīm dziesmām ir arī paša Mālera veidots klavieru pavadījums, bet detaļās abas versijas ir ļoti atšķirīgas. Daudzējādā ziņā ar orķestri dziedāt ir pat vieglāk, jo orķestra stīgu skanējums var būt tik maigs un caurspīdīgs, bet klavieres to nespēj - jo āmurītis iesit pa stīgu, tāpēc vienmēr ir neliels sitaminstrumenta efekts. Pianistam ir jābūt ļoti meistarīgam un uzmanīgam, lai radītu skaņas paklāju. Savukārt orķestrim tas padodas pavisam dabiski. Turklāt instrumentācija ir lieliska, šajā ziņā Mālers bija izcils, viņš taču bija arī labs diriģents un daudz zināja par labu instrumentāciju".

Johanness Helds arī atklāj, kāpēc viņam patīk veidot dziesmu programmas:

"Dziesmas ir mana repertuāra pamats. Esmu izveidojis arī dziesmu festivālu un skatuves versiju Šūberta ciklam "Ziemas ceļojums". Dziesmas - tas ir plašs lauks. Varu dziedāt kamermūzikas versiju ar klavieru vai stīginstrumentu pavadījumu, varu arī dziedāt ar orķestri.

Dziesmas - tā ir vesela pasaule un priecājos, ka tajā esmu. Mani tā interesē, jo patīk dzeja un dziesmu sentiments; patīk laiks, kad tapusi lielākā daļa dziesmu - tas bija romantisma laikmets. Un ir līdzības ar mūsdienām - šīs romantiskās jūtas pret jauno, pret pārmaiņām, kas skar pasauli.

Mums vēl ir atmiņas par veco un mēs nezinām, kā tikt galā ar jauno. Es pats esmu melanholiķis, tāpēc vienmēr mazliet kavējos pagātnē. Tāpēc man šis repertuārs ir tuvs".

Johannesam ir ari paša lolotš dziesmu festivāls Der Zwerg dzimtajā Zindelfingenē:

"Kad biju mazs, pilsētā bija pasaules lielākā Mercedes-Benz autorūpnīca pasaulē. Pirms gadiem 15-20 devos prom no šīs pilsētas, lai sāktu studēt. Vēlāk man šķita, ka vajadzētu biežāk braukt mājās un man radās ideja izveidot festivālu.

Tā nosaukums Der Zwerg aizgūts no Šūberta dziesmas, rīkoju festivālu katru otro gadu un tas dod man iespēju uz dzimto pilsētu aizvest talantīgus cilvēkus, kurus esmu saticis kaut kur pasaulē. Nemaz nezinu, kāpēc, bet šī pilsēta man IR svarīga. No tās esmu nācis, tur ir manas mājas, tur cilvēki pazīst mani kopš bērnības un seko manām gaitām jau 36 gadu garumā. Gribu ar viņiem dalīties.

Un arī man tas ir kā atskaites punkts - ko esmu divu gadu laikā paveicis, kas man bijis svarīgi, ko esmu iepazinis. Lūk, to man nozīmē Zindelfingena. Festivāls notiek vienu nedēļu un ir veltīts dziesmu žanram. Koncertos dzied cilvēki, kurus esmu iepazinis ārpus Vācijas, arī pats reizēm dziedu, ik reizi ierodas aptuveni tūkstoš cilvēku. Festivāls notiek kopš 2012.tā gada - tātad jau astoņus gadus, būs arī šovasar augusta pirmajā nedēļā, festivāls aug un attīstās".

Johanness Helds atceras spilgto Žorža Bizē operas "Karmena" iestudējumu pērn Vermlandes operā, kur viņam tikusi Eskamiljo loma:

"Iestudējums bija ļoti labi veidots. Parasti, kad ierodies operā, lai sāktu darbu pie iestudējuma, katrs jau zina savu darbu. Notiek skatuves iekārtošana, top tērpi, tiek plānots grims. Bet šoreiz jutu, ka kaut kas nav tā kā parasti. Grima mākslinieks, mani ieraugot teica: ah, jums ir mati, nav bārdas... žēl gan... vai varat ātri ataudzēt bārdu? Vai varat matus noskūt? Teicu - nu labi, vēl sešas nedēļas laika, gan paspēšu... Un tad man teica, ka būšu cīkstonis.

Ieraudzīju skatuves iekārtojumu - tur tiešām bija liels, melns krātiņš (tāds kā būris), kurā man vajadzēja cīnīties! Tas bija biedējoši. Tomēr es centos paveikt labāko! Man bija sešas nedēļas laika. Vairs neēdu pusdienas, jo biju pārāk apaļīgs; pievērsos skriešanai, katru nedēļu noskrēju pusmaratonu, man bija spēka treniņi lielisku treneru vadībā - bija gan cīņas sporta pasniedzējs, gan deju skolotājs - visi rūpējās, lai rezultāts būtu labs.

Tā arī bija, man bija lieliski kolēģi, katrs ļoti piemērots savai lomai".