Ukraiņu komponists Valentīns Silvestrovs: Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama

"Tas, kas tagad notiek Ukrainā, liek apšaubīt gan mūziku, gan visu radošo. Kaut kas civilizācijā nav pareizi, ja tā notiek – ja ir iespējams nogalināt cilvēkus. Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama. Pat ja izmantoju Baratinska dzeju – pat šī dzeja šobrīd šķiet piesmieta sakarā ar notikumiem Ukrainā. Tāpēc nevaru šobrīd dziedāt, varu tikai čukstēt. Nav iespējams runāt mūzikā ar pilnu degsmi un pēc tam saņemt aplausus. Tad rodas tāda melīga sajūta: Ukrainā ir karš, bet es šeit saņemu aplausus," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīstas pasaulslavenais ukraiņu skaņradis Valentīns Silvestrovs.

14. decembrī viņš viesojās Dzintaru koncertzālē, kur skanēja labdarības koncerts "Veltījums Ukrainai kopā ar Valentīnu Silvestrovu" - uz to tika aicināti tie Jūrmalas iedzīvotāji, kas atbalstījuši un palīdzējuši Ukrainai. Silvestrova mūziku šajā koncertā atskaņoja ukraiņu soprāns Inna Galatenko, ar kuru Silvestrovu saista ilga radoša draudzība, un viņas dēls, pianists Jevgenijs Motorenko. 

Inta Zēgnere: Paldies, ka atbraucāt uz Latviju, lai gan patiesībā Latvijā viesojaties ļoti bieži, ja ņemam vērā, cik bieži šeit tiek atskaņota jūsu mūzika. Bet kādas īsti ir jūsu attiecības ar Latviju, ja runājam par viesošanos?

Valentīns Silvestrovs: Pirmo reizi Latvijā viesojos sen – 1977. gadā. Iespējams, tā bija Doma baznīca, kur Studentu klubs rīkoja avangarda mūzikas koncertus – arī Martinovs, Ļubimovs tur bija, arī Arvo Perts. Atceros, koncerts notika Oktobra svētku laikā, un tieši tobrīd krastmalā notika [bruņoto spēku] parādes mēģinājums – skanēja marši. Un tas bija paralēli avangardam. Kāds no publikas sacīja, ka tas izklausās tik ļoti traģiski – šī neatbilstība. 

Tā būs bijusi nevis Rīgas Doma baznīca, bet gan Anglikāņu baznīca jeb Studentu klubs – tur tolaik pulcējās avangards. 

Jā! Un pēc tam viņus izdzenāja – bija kaut kāds skandāls un viņiem vairs neļāva šos koncertus rīkot. 

Bet kāpēc tomēr jūs tik reti apmeklējat Latviju?

Toreiz jau neviens neaicināja – tikai studenti, bet avangards jau toreiz nevienam īpaši nepatika. Pārsvarā jau tolaik apkārt braukāja tikai tādi komponisti-sekretāri... 

Kas ir jūsu dvēseles brāļi šeit, Baltijā? 

Pirmkārt tas ir Arvo Perts – mums ir senas, draudzīgas attiecības. 

Un Pēteris Vasks?

Esmu ar viņu pazīstams un ļoti augstu vērtēju, bet mums nav bijis tik tuvu kontaktu.  Jā, un vēl Georgs Pelēcis! Sākumā man ne īpaši patika viņa mūzika, bet tad, kad tajā ieklausījos [rūpīgāk], sapratu, ka viņam ir sevišķa attieksme [pret mūziku], viņa mūzikā jūt novitāti. Viņš bija ārpus avangarda. 

Reiz ar Pelēci piedalījos kopīgā koncertā un atceros, ka Georgs toreiz ļoti pārdzīvoja par to, ka viņš ar savu mūziku ir tāds kā autsaiders. Un es viņam toreiz sacīju – lūdzu, neuzskatiet, ka rakstāt novecojušu mūziku! Jo mūzikā ir ieelpa un izelpa. Ja avangards saka – ieelpot drīkst, bet izelpot nedrīkst, tad tas tā nestrādā, bet jūsu mūzikā ir gan ieelpa, gan izelpa. 

Un tas mūzikā ir ļoti svarīgi: ja ir ieelpa un izelpa, tad pēc tam, kāds stils veidojas – tas jau vairs nav tik svarīgi. Bet, ja ir tikai ieelpa, tad ilgi šāda mūzika nespēj pastāvēt. 

Arī jūs savā laikā bijāt avangardists – pat konservatorijas diplomu jums uzreiz neiedeva tieši jūsu avangarda dēļ. Kam bija jānotiek, lai no avangarda pārietu gluži citā sfērā?

Reiz redzēju kādu pārraidi, kur par mani runāja Georgs Pelēcis. Viņš sacīja, ka es joprojām esot avangardists. Jā, kaut arī man piemīt it kā vienkāršotais stils, varētu to dēvēt par "avangardu no Mēness otras puses". Varētu sacīt –

es gāju, gāju pa savu ceļu uz priekšu, izgāju cauri avangardam un pēkšņi ieraudzīju, ka manā priekšā neviena nav, esmu pats pirmais. Un tad tālumā pamanīju kādus siluetus un secināju, ka sāku panākt tos, kas visvairāk atpalikuši, bet nu jau citā stilā. (smejas) Un tas stils, kas man tagad ir – dziesmas, klavierdarbi – tās jau ir metaforas. 

Tā ir atgriešanās pie mūzikas valodas kā tādas. Jo mūzikai, tāpat kā dzejai, ir sava valoda. Un ir jāpieņem, ka tas tā ir. Vai tu būtu latviešu vai ukraiņu dzejnieks un lai kā tev nebūtu apnikuši vārdi, tu tomēr esi spiests izteikties vārdos, ja reiz esi dzejnieks. Mūzika mēģināja iztikt bez šīs valodas, lietojot vienīgi tembrus, faktūru un tā tālāk, bet es savukārt nolēmu atgriezties pie mūzikas valodas, kādā runājuši iepriekšējie gadsimti, taču iekļaujot nedaudz arī procesualitāti. Esmu atgriezies pie mūzikas valodas. Bet kad tu sāc izteikties šādā veidā, atskan saucieni: "Tas jau bijis arī Šūmanim, tas ir kaut kas līdzīgs!" Bet nē – šīs intonācijas bijušas gan Šūmanim, gan Mocartam, gan Baham, tāpēc, ka tāda ir mūzikas valodas vārdnīca. Ir jāņem vērā konteksts. Manā mūzikas valodā var saklausīt zināmu deformāciju – tā ir it kā pazīstama valoda, bet tajā, piemēram, ir nevienmērīgums, pārtrauktība. It kā tā pati gadsimtos zināmā valoda, bet pārtrauktība rada gluži citādāku teksta uztveri. Tā ka tādā ziņā tiešām Georgam Pelēcim ir taisnība – joprojām esmu avangardists. Arī manā mūzikā ir saglabājušās deformācijas, bet to ir daudz mazāk nekā avangarda laikā. Un šīs nedaudzās deformācijas aktualizē uzmanību: mūzika varbūt ir klusa, bet tas nenozīmē, ka tev ir jāgulšņā dīvānā. Šī klusā mūzika, gluži otrādi, tevī pamodina modrību. Piemēram, avangardā jaunums būtu tad, ja pa Rīgu skrietu krokodils – tad tas būtu avangards. Bet šodienas novitāte ir tad, ja eju pa ielu, uz mani pēkšņi paskatās zvirbulis un mūsu skatieni sastopas. Lūk, tas ir jaunais – parādīt it kā neievērojamo, sīko. Svarīgais izaug no pareizajiem nesvarīgajiem. Kad nesvarīgie ir īsti un patiesi, tad arī nozīmīgais ir patiess. Bet kad saskaitāmie ir tādi, kādi pagadās, tad arī rodas kari un šausmas. Lielas un cēlas idejas balstās uz daudzām mazām, bet būtiskām lietām. 

Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt – tas pat bērnam ir saprotams. Bet ja var nogalināt, piesedzoties ar it kā lielām idejām, tad notiek tas, ko tagad dara Krievija. Ja Krievija ir iebrukusi svešā valstī, piesedzoties ar kristietību, tad kas tā vairs par kristietību?!

Kristietība aicina – nezodz, nenogalini, mīli savu ienaidnieku. Bet redziet – šīs patiesības tiek ignorētas, toties atstāts tikai idejas diženums bez jebkāda patiesa seguma.

Pilna intervija lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv