3. jūlijā pulksten 20 Mazajā Mežotnes pilī un 4. jūlijā pulksten 17 Kuldīgas Mākslas namā, klātesot publikai, savu jaunāko koncertprogrammu "Kino atspulgi" demonstrēs trio Fabel jeb klarnetiste Anna Gāgane, čellists Kristaps Bergs un pianiste Linda Leine.

Cenšoties izvairīties no pierastiem standartiem, šajā programmā līdzās Gabriela Forē un Nino Rotas trio mūziķi likuši akcentu uz latviešu komponistu jaundarbiem.

Mežotnē un Kuldīgā programmas nebūs identiskas, bet

runājot par jaundarbiem, mūziķi ir priecīgi par brīnišķīgo sadarbību ar Georgu Pelēci un Andri Vecumnieku, kas rezultējusies ar Lirisku triptihu par latviešu tautasdziesmu tēmām (Georgs Pelēcis) un  Fabel Cinema Fantasy (Andris Vecumnieks).

"Neatliekamajā sarunā" ar Lindu un Kristapu uzzinām arī par sadarbību ar video mākslinieku Romānu Dricu, kuras rezultāts būs skatāms VEF Kultūras pils Youtube kanālā 8. jūlijā ciklā Come prima, kā arī par koncertiem Vācijā un Itālijā.

Inta Pīrāga: Šobrīd dzīvojat ar kino atspulgiem uz lūpām, koncertafišās un dažādos medijos. Kino pasaule ir tā, kas jūs ievilkusi tā pamatīgi – es pārspīlēju, vai arī tā patiešām arī ir?

Linda Leine: Jā, kino atspulgi mūs ir ievilkuši...

Šī gan nav tieši kino mūzika, kā varbūt iedomājas klausītāji – drīzāk tā ir mūsu ideja, kā mēs uztveram atspulgus mūzikā no kino; kas varētu būt kino mūzika tieši mums, un kā mēs redzam bildes mūzikā, jo tās visas jau patiešām ir bildes – kad mēs spēlējam.

Stāsts un bildes – kaut kādā ziņā tā ir mūsu iedomātā pasaule.

Uzreiz jāsaka, ka programmas ar vienu šādu kopsaucēju patiesībā ir divas. Daudz kas sakrīt, daudz kas mazliet atšķiras. Rīdzinieki dzirdēs kaut ko citu, Mežotne mazliet kaut ko citu, Kuldīgā arī būs savas nianses. Man jau šķiet, ka jūsu piedāvātā mūzikas izlase uzrunā ar diezgan krietnu intelektuālu piedāvājumu.

Kristaps Bergs: Mūsu pirmajā programmā pirms diviem gadiem atskaņojām zelta fonda repertuāru, kas rakstīts tieši mūsu sastāvam – Brāmsa un Bēthovena trio. Toreiz tapa arī viens jaundarbs no Evijas Skuķes puses.

Kad sākām meklēt repertuāru jaunajai programmai, sākumā pat nedomājam tik daudz par kino atspulgiem. Jā, ir oriģinālskaņdarbs no Nino Rotas. Un tad sanāca, ka atradām Ērika Ešenvalda "Ūdens atspulgus", kas arī būs vienā no šiem koncertiem. Nonācām līdz Gabriela Forē trio, kas gan nav kino mūzika, bet ir franču mūzika, un saknes franču kino mūzikā meklējamas tieši pie lielajiem romantiķiem un klasiķiem. Un kaut kā tā ideja dabiski risinājās un ritinājās, ka apspēlējam atspulgus. Vai tas gluži ir intelektuāli – nezinu. Tas vairāk tāds mūsu lasījums. Negribam piedāvāt kino mūziku.

Katram cilvēkam iešana uz kino jau nozīmē kaut ko citu. (..) Pusaudži iet uz kino, lai pēdējā rindā pabučotos.

Pateicoties Romāna Drica videoprojekcijām, kas piesaistītas šim projektam, mums izdevies uzburt ainas, kas nav kino, bet no tām katrs var izvilkt kaut ko sev. Tas var patikt, tas var nepatikt, bet tas neatstāj vienaldzīgu.

Man šķiet, cilvēkus, kas mūs redzējuši vai dzirdējuši, kaut kādā veidā šī programma uzrunā, un tas arī ir tas, kas mums kā trio arī visvairāk patīk –

mēs nemeklējam lielu fanu pūli, bet priecājamies, ka cilvēki, kas redzējuši šo programmu, nav palikuši vienaldzīgi. Tad mums ir interesanti strādāt.

Ģimenē, kurā, piemēram, ir trīs bērni, katrs no ģimenes locekļiem iet uz savu kinozāli, jo katram ir savas intereses – vienam vajag melodrāmu, citam – fantastiku, trilleri vai detektīvu. Ja mēs lietojam žanrisko apzīmējumu, tad kā jūs šo tik ļoti atšķirīgo un dažādo programmu varētu raksturot?

Kristaps: Inese Lūsiņa mums jautāja ko līdzīgu, un es teicu – dzīve kā kino. Tas man bija pirmais, kas iešāvās prātā, daudz nedomājot.

Kino var parādīt pilnīgi visu.

Programmā ir ļoti daudz meditatīvas mūzikas. Jā, varbūt par Forē var teikt, ka tas ir nopietns, romantisks lielformas darbs, bet mūzika ir tik krāsaina, tā klausītāju uzrunā pilnīgi savādāk.

Linda: Arī erotika ir šajā programmā – Nino Rota. Kā jau mēs sakām – tas ir mūsu skatījums uz dažādiem žanriem un uz kino. Bet tāds viens kopsaucējs... Manuprāt, šis koncerts rada ziņkārību, jo mani pašu vienmēr tā pārņem – nu, kā tad tagad šodien būs, kā cilvēki reaģēs, kā mēs paši reaģēsim uz mūziku? Jo tā ir tik ļoti dažāda. Katrs klausītājs var atrast kaut ko sev – meditatīvu un lirisku, sapņainu un piepildītu ar humoru, erotiku, kaut ko asu.

Kristaps: Dzīve kā kino... Bet ne amerikāņu – to šablonu no kino šajā gadījumā vajadzētu noņemt.

Vairāk un plašāk – ierakstā...