22. augustā Liepājā, koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša zālē, un 23. augustā Spīķeru koncertzālē atkal muzicēs Transatlantic Trio. Tas izveidots 1991. gada maijā, kad klarnetists Ēriks P. Mandats Latvijā bija studentu apmaiņas programmā starp Dienvidilinoisas Universitātes Mūzikas skolu un JVLMA un sastapa čellistu Ivaru Bezprozvanovu un pianistu, komponistu Pēteri Plakidi. Starp mūziķiem izveidojās cieša sadarbība un draudzība, kas turpināja attīstīties, neskatoties uz lielo attālumu, kas viņus šķīra. Vairāk nekā desmit gadu garumā Transatlantic Trio koncertēja Latvijā un devās koncerttūrēs uz Lielbritāniju, ASV un Kanādu, kā arī veica skaņu ierakstus.

2025. gada atkaltikšanās koncertos pie klavierēm būs Pētera Plakida kādreizējā studente Agnese Egliņa, kopā ar kolēģiem piedāvājot Lolitas Ritmanes skaņdarbu čellam un klavierēm “Sirds vējā”, Talivalda Ķeniņa un Roberta Mučinska opusus, Pētera Plakida “Bezmiegu” un “Veltījumu Brāmsam”, kā arī Volfganga Dārziņa prelūdijas klavierēm. Skanēs arī Ērika P. Mandata skaņdarbs klarnetei “Chiral Symmetries”.

Ar Ēriku Mandatu un Ivaru Bezprozvanovu tikās Signe Lagzdiņa.

Ivars Bezprozvanovs: Sajūta, ka Transatlantic Trio vajadzētu atkal sanākt kopā, neradās pēkšņi. Doma, ka mums vajadzētu nospēlēt vēl kādus koncertus Latvijā vai citur, bija jau krietni sen, bet dažādu apstākļu dēļ tas nevarēja notikt, jo Ēriks bija aizņemts Amerikā.

Kas attiecas uz izvēli, ka klavieres varētu spēlēt Agnese Egliņa - tas patiesībā nav ne mans, ne Ērika lēmums. To izlēma Pēteris Plakidis pats jau krietni, krietni sen, savos labākajos gados un labākajā formā.

Manā klātbūtnē viņš Agnesei pateica: “Ja kādreiz kāds varētu mani aizvietot šajā ansamblī, tā vari būt tikai un vienīgi tu, Agnese.”

Klausītājiem, kuriem vārdu salikums “Transatlantic Trio” nav tik pazīstams, lūgsim atcerēties pirmsākumus. Ērik, vai atceraties laiku, kad ieradāties Latvijā un satikāt Ivaru un Pēteri?

Ēriks P. Mandats: Jā, es jau iepriekš biju saticis Pēteri Amerikā. Mums bija laba draudzība un lieliska saspēle. Viņš mani uzaicināja uz Latviju, es pastrādāju akadēmijā. Pēteris aicināja pievienoties Ivaru un mēs sākām spēlēt kopā. Vispirms Mesiāna kvartetu un vēlāk citus skaņdarbus. Mūsu draudzība un saspēle no tā laika auga un kļuva ciešāka.

Varu iedomāties, ka Pēteris uzaicināja uz klasi vienkārši paspēlēt un sākumā pat nedomāja par koncertiem un oficiāla trio nosaukumu.

ĒPM: Nē, tā patiešām bija vienkārši kopā spēlēšana, iepazīšanās.

Tad radās doma, ka te satiekas divas pasaules daļas. Man šķiet, ka nosaukums bija Pētera ideja, un mēs piekritām, ka Transatlantic Trio ir īstais vārds.

Ivar, kā Jūs atceraties laiku pirms 30 gadiem?

IB: Ārprāts, es esmu tik vecs (smejas). Patiesībā atceros tos laikus vairāk nekā labi. Atceros detaļās visu, ko mēs darījām, ko runājām, kā jutāmies mēģinājumu laikā, kā koncertu laikā, pēc tam pārbraucienos, kad mums bija tūres pa Ameriku, Kanādu un Eiropu. Bija ļoti forši, un biju ļoti pagodināts. Es biju jauns un svaigs gurķis, students Mūzikas akadēmijā.

Man bija liels gods un liela skola to visu piedzīvot un mācīties, muzicēt, jo gan Ēriks, gan Pēteris jau bija pieredzes bagāti mūziķi, daudz spēlējuši, ar lielām akadēmiskām zināšanām, kuras man vajadzēja tvert, sagremot un kaut kādā veidā pielietot, spēlējot savu čellu.

Kurš atceras pirmo koncertu?

IB: Man liekas, tas bija 1991. gads, mēs atskaņojām Mesiāna kvartetu "Laika galam". Pilnīgi iespējams, tas bija tas pats gads, kad Tālivaldis Ķeniņš pirmo reizi pēc ilgiem gadiem apciemoja savu dzimteni Latviju, un mēs ar Pēteri pirmatskaņojām Ķeniņa skaņdarbu čellam ar klavierēm “Sarunas ar dzimteni”.

No Radio fonotēkas ierakstiem zinu, ka jums lieliski padevās Brāmsa trio. Ja jāklausās Brāmsa trio, tad jāklausās Transatlantic Trio ieskaņojums.

ĒPM: (abi smejas) Tā bija lieliska pieredze.

Laiks, ko pavadījām kopā ierakstos, bija kā turpinājums mūsu kopā pavadītajam laikam. Tas vienmēr bija prieka pilns piedzīvojums un iespēja sevi un vienam otru iepazīt labāk.

IB: Mēģinot Brāmsa Trio, protams, mums vajadzēja izspēlēt to, kas rakstīts partitūrā, bet Pēteris un Ēriks meklēja jaunu pieeju šim skaņdarbam, jaunas nianses. Es nezinu, vai tās bija pašmērķīgi jaunas idejas, bet no savas puses - kā viņi redz Brāmsu. Jāteic, ka viņi redzēja krietni savādāk nekā dažs labs cits, kurš ierakstījis šo Trio. Es kā jauns gurķis piemērojos, to visu uztvēru un izlaidu caur sevi, un nekas man nelikās pretdabīgs vai ka tā nevajadzētu spēlēt. Man viss likās absolūti pieņemami, un līdz pat šai dienai es nespēju iedomāties, ka varētu būt citādi.