Ar režisoru Tomu Treini sarunājamies par 2022. gadā uzrakstītās Mariusa fon Maienburga lugas "Nachtland" iestudējumu Dailes teātrī. 

Lugas intrigas pamatā ir glezna, kas atrasta un bēniņos un kuras autors, iespējams, ir viens no visu laiku iznīcinošākajiem diktatoriem, bet galu galā izrādās, ka izrāde ir par mūsu pašu attiecībām ar pārdodamām vai nepārdodamām vērtībām, materiālā un ētiskā aspekta konfliktu, attieksmi pret pagātni un senčiem, cilvēces lielākajām traģēdijām agrāk un tagad. Mākslasdarbs kļūst par testa priekšmetu, un vērtību tam piešķir nevis mākslinieka talants, bet stāsts par mākslinieku. 

Sarunā ar Tomu Treini gan par šo visu, gan arī par radošās grupas cilvēkiem, kas veido izrādi, un kuru vidū ir augstu talantīgais komponists Aleksandrs Avramecs. 

Toms Treinis: Sarežģītākais uzdevums bija, ka šis ir tāds materiāls, kurš no aktieriem pieprasa psiholoģiski precīzi izveidotus raksturus, kuri darbojas mijiedarbībā viens ar otru, un ar to mēs nodarbojāmies visu pavasari, kad sākām šo izrādi veidot.

Maienburgs ir uzrakstījis atpazīstamus, arhetipiskus tēlus konkrētā situācijā, un šī situācija kļūst arvien sarežģītāka un komplicētāka, lugai attīstoties.

Šis teksts pieprasīja to, ka man kā režisoram šajā reizē ir citādāka pieeja - man nebija jāaizraujas ar režisoristiskiem trikiem vai gājieniem, jo šeit bija nepieciešams panākt tādu sajūtu kā karstā dienā padzeroties koliņu - kaut kas burbuļojošs, atspirdzinošs, spraigs, tāds, kas nedaudz "iesit" pa galvu, un tajā pašā laikā tu jau esi iemests nākamajā notikumā.

Sarežģītākais uzdevums ir izveidot šīs attiecības, lai tās būtu detalizētas, smalkas, dinamiskas, jo ļoti daudz vietas apdomāšanai vai refleksijai šī luga nepiedāvā.

Tā vairāk piedāvā fantāziju skatītājiem, bet personāžiem ir ļoti būtiski būt situācijā klātesošiem.

Ik pa brīdim lugā ir epizodes, kur liekas, ka notiek frontāla mijiedarbība ar skatītāju, un tad atkal citam ar citu, kas ir lugas pamatā un pārsvarā. Tev arī tā būs?

Jā, mēs šo nepazaudējam.

Maienburgs jau ir piedāvājis brīnišķīgu režisoristisku gājienu - ik pa laikam personāži runā ar publiku, uzrunā auditoriju, un šis gājiens attaisnojas,

jo katram no personāžiem ir savs uzdevums attiecībā pret publiku, ko viņi mēģina apliecināt vai cenšas vērst skatītāju uzmanību uz savu patiesību, nevis kādu citu patiesību. Bieži vien viņi publiku izmanto kā vietu, kur dalīties ar kaut ko, kas viņiem šajā brīdī sāp attiecībā pret situāciju, kurā viņi spēlē kā aktieri. Mēs esam paturējuši šo principu un tas ir ļoti būtisks, jo tas jauc ceturto sienu. Mēs neskatāmies uz kaut ko, kas ir attāls no mums, bet tas tomēr ir stāsts par šodienas cilvēkiem, kas staigā mums apkārt. Šī situācija var piemeklēt jebkuru, kuram ir kāds mantojums gaidāms (smejas).