Vai kormūzika būtu tāda, kādu to pazīstam šodien, ja nebūtu renesanses mūzikas meistara Džovanni Pjerluidži da Palestrīna sacerētās Mesas pāvestam Marčello (Missa Papae Marcelli)? Svinot viņa 500. dzimšanas dienu, Rīgas Svētā Pētera baznīcā skanēs koncerts, kura programmas centrā būs šis komponista slavenākais darbs.

Koncertā skanēs arī īpaši šim notikumam pasūtīti mūsdienu komponistu jaundarbi, veltīti meistaram – Krista Auznieka, Lindas Leimanes un Aleksandra Avrameca kompozīcijas. 

"Klasikas" studijā tikāmies ar diriģentu Kasparu Putniņu un komponistiem Aleksandru Avramecu un Lindu Leimani.

Kaspars Putniņš stāsta, ka Palestrīnas darbs viņam bijis klātesošs jau ilgāku laiku: „Kā gan arī tas nevarētu nebūt klātesošs, jo tas noteikti ir viens no vissvarīgākajiem, slavenākajiem, pazīstamākajiem 16. gadsimta mūzikas darbiem, kas vislielākajā mērā ietekmējis Rietumu mūzikas vēsturi.

Vēl tagad ir valstis, kur bērniem skolās māca, ka Palestrīna ir izglābis polifoniju, daudzbalsību Rietumu mūzikā. Tas varbūt ir mazliet pārspīlējums. (Smaida)

Šķiet, leģenda, ka Tridentas koncilā visi jau bija pacēluši rokas, lai balsotu par to, ka polifonija ir kļuvusi pašmērķīga, pašpietiekama un komponisti sacenšas meistarībā, izmanto visādas dzērāju dziesmas kā cantus firmus, ka mums šo visu nevajag! Un tad ienācis Palestrīna un nolicis visus vietā. Tas ir tāds vienkāršots priekšstats, bet jautājumi par mūzikas kvalitāti tolaik noteikti bija saasināti.”

Komponiste Linda Leimane stāsta par sava skaņdarba rašanos. „Pirms tam man bija sapnis – vēl pirms es ķēros pie nošu rakstīšanas. Bijām satikušies ar Kasparu [Putniņu], un viņš bija izstāstījis savu vīziju. Un sapnī es redzēju Itāliju, iespējams, tā bija Venēcija, kanāls, un kanāla malā ļoti harizmātiski itāļu vīrieši un sievietes – ļoti skaisti, ar tumšiem, čirkainiem, viņi skatās man virsū un visi kopā dzied, sinhroni vienotā frāzē.

No rīta pamodos, un viņu sapnī dziedātais bija tāda kā renesanses laika tēma, kaut kas sens. Neanalizēju, kas tas bija, bet steidzos pierakstīt gan notis, gan to, ko redzēju,

kādi šie cilvēki izskatījās, kāda bija viņu attieksme, un tā attieksme patiešām bija – tāds acu skatiens, ka es esmu vienkāršs, bet profesionāls, kā [Latvijas] Radio koris. Es esmu sirsnīgs, es esmu patiess un es dziedu vienā elpā. Mēs visi dziedam pārdabiski vienā elpā, bet dažādos skaņu augstumos. Tajā brīdī es sapratu, ka tas ir riskanti – vai nu taisu visu skaņdarbu šādā neparastā skanējumā vai arī to skaņdarbā iekļauju. Izvēlējos uzmanīgāko ceļu un iekļāvu to tikai mazā epizodē.”

Aleksandrs Avramecs savukārt atklāj, ka ar Palestrīnas mūziku viņam esot „interesantas attiecības”: „Interesantas tādā ziņā, ka man viņa mūzika ir tuva un ļoti, ļoti patīk, bet es to nespēju klausīties pārāk bieži.

Tā no manis prasa zināmu garastāvokli, zināmu uzmanību un tajos brīžos, kad es to klausos, man tā liekas visskaistākā mūzika, bet tas nevar būt pārāk bieži.

Tas man konkrēti ir pārāk specifiski. Kad sāku komponēt savu skaņdarbu, visai drīz sapratu, ka nevēlos iet ceļu, kurā es ievietotu sevi apzinātā dialogā ar Palestrīnas mūziku. Man dažreiz šķiet, ka šādi dialogi mēdz būt mazliet forsēti vai mazliet acīmredzami. Likās, ka auglīgāk būtu vienkārši rakstīt skaņdarbu tā, kā es to parasti rakstu. Jau zināju, ka mans skaņdarbs skanēs līdzās Palestrīnas skaņdarbam un viņa mūzika neapzināti ietekmēs to, ko es rakstīšu. Un zināmā mērā tā arī bija."

*

Džovanni Pjerluidži da Palestrīna visu savu muzikālo dzīvi aizvadīja Romā un bija cieši saistīts ar pāvesta galmu, Sv. Pētera baziliku. Viņš kļuvis par sava laikmeta muzikālās domas simbolu tieši šī īpašā darba dēļ:

sacerēta ap 1560. gadu, Mesa pāvestam Marčello kļuvusi par vienu no visietekmīgākajiem un simboliskākajiem darbiem mūzikas vēsturē.

Tā tapusi laikā, kad Romas katoļu baznīca piedzīvoja būtiskus reformu laikus – Tridentes koncila (1545–1563) ietvaros notika aktīvas diskusijas par to, kādai jābūt liturģiskajai mūzikai. Daudzbalsīgās polifonijas sarežģītība un bieži vien nesaprotamais teksta izklāsts raisīja bažas, ka dievkalpojumu garīgais saturs tiek aizēnots ar mūzikas krāšņumu un pašmērķību, bija izteikti priekšlikumi aizliegt sarežģītu polifoniju dievkalpojumos pilnībā. Šajā saspringtajā brīdī Palestrīnas mesa spēja pierādīt to, ka tajā daudzbalsība nav tikai skaņu greznojums, bet gan instruments, kas kalpo tekstam un atklāsmei, nevis to apslēpj.

Leģenda vēsta, ka šis darbs tika nodemonstrēts koncila pārstāvjiem kā paraugmodelis tam, kā daudzbalsīga dziedāšana var harmonēt ar garīgo vēstījumu. Lai arī šī leģenda nav pilnībā vēsturiski pierādīta, tās simboliskā nozīme ir milzīga – tā iezīmē brīdi, kad mūzika tika “izglābta” no iespējama vienkāršības diktāta un tika ļauts turpināt attīstīt sarežģītu, estētiski bagātu, daudzslāņainu sakrālo mūziku.

Ar Palestrīnas mesas piemēru tika ielikti pamati vēlāko dižgaru veikumam – Baham, Mocartam, Brāmsam un neskaitāmiem citiem, kuri turpināja veidot mūziku kā garīgas pieredzes nesēju.

Palestrīnas darbs ir harmonijas, līdzsvara un garīga dziļuma iemiesojums - rietumu pasaules kultūras stūrakmens, kas turpina iedvesmot komponistus un klausītājus vēl piecus gadsimtus vēlāk pēc sava pirmatskaņojuma.

Koncertā skanēs arī īpaši šim notikumam pasūtīti mūsdienu komponistu jaundarbi, veltīti meistaram – Krista Auznieka, Lindas Leimanes un Aleksandra Avrameca kompozīcijas. Katrs no viņiem savā muzikālajā rokrakstā ir radījis veltījumu Džovanni Pjerluidži da Palestrīnam, iedvesmojoties no viņa estētikas un garīgā kodola. Kā teikts koncerta anotācijā, šī koncerta daļa būs laikmetīga saruna ar renesanses meistaru – pateicības tilts starp gadsimtiem.