27. janvāra vakarā koncerta "Bēthovena Piektā" koncertprogrammā koncertzālē „Latvija” skanēs ne tikai Bēthovens – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Murats Cems Orhans kopā ar sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu iepazīstinās arī ar franču komponista Emanuela Sežurnē „Koncertu marimbai un orķestrim”.

Emanuels Sežurnē vairākkārt viesojies arī Latvijā un nekad nav slēpis, ka šo koncertu viņu pamudinājis rakstīt fakts, ka sitaminstrumentālistiem pietrūkst repertuāra. Jau pavisam drīz koncertam esot bijuši pat trīssimt atskaņojumu.

Guntars Freibergs stāsta, ka marimbas koncertu simfoniskajā žanrā pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem tiešām nebijis daudz. "Nevarētu teikt, ka bija pilnīgs tukšums, bet Emanuelam gribējās uzrakstīt tādu neoromantisma stilistikā veidotu darbu, kas būtu monumentāls un dramatisks, un varētu skanēt līdzās dažādu romantiskās un klasicisma mūzikas dižgaru darbiem. Darba pirmā redakcija bija divdaļīgs koncerts, kurš vairākkārt ir skanējis Latvijā, arī manā izpildījumā un manu kolēģu izpildījumā, bet gribu vērst uzmanību uz to, ka otrā redakcija, kurā šim koncertam ir trīs daļas, manuprāt, Latvijā pilnā mērā nav skanējusi. Esmu diezgan drošs par to. Savā ziņā šis būs šīs nosacīti jaunās redakcijas pirmatskaņojums Latvijā, ko 27. janvārī  varēs dzirdēt koncertzālē "Latvija". Esmu arī pats pie Sežurnē četrus gadus mācījies, tā ka man viņa rokraksts ir ļoti labi zināms un man viņš ir ļoti labi pazīstams, mēs esam kopā arī Latvijā koncertējuši. Mums bija dueta koncerts Spīķeru koncertzālē, tā ka man šī būs ļoti īpaša satikšanās mūzikā. 

Šis koncerts ir ja ne šobrīd pats spēlētākais marimbas koncerts pasaulē, tad viens no spēlētākajiem viennozīmīgi." 

Darbā jaušamas vairāku mūzikas stilu ietekmes, atzīst Guntars Freibergs. "Trāpīgākais apzīmējums, manuprāt, būtu neoromantisma mūzikas valoda, bet ir arī ļoti liela franču šansona ietekme. Varu teikt, ka Emanuels Sežurnē reizēm ir ļoti klišejisks francūzis – viņam garšo siers ar pelējumu un sarkanvīns, un tas tiešām ir par viņu.

Man šī mūzika savā ziņā šķiet ļoti francūziska, bet klātesošas ir arī džeza, kinomūzikas ietekmes. Viņš ar visiem šiem stiliem spēlējas."

Guntars Freibergs atzīst, ka publikai šāda mūzika viennozīmīgi patīk, jo tā ir viegli saprotama – ļoti demokrātiska, drīzāk emocionāla nevis intelektuāla.

"Jāatzīst, ka man pašam šo darbu ir ļoti interesanti atskaņot vairāku iemeslu dēļ. Iestudējot to atkal, sajūta ir ļoti nostaļģiska, tā ir kā atgriešanās Strasbūrā, atgriešanās pie saknēm. Teikšu godīgi, es arī sen neesmu šāda tipa mūziku spēlējis. Pēdējos gadus esmu bijis vairāk laikmetīgajā mūzikā un avangardā, tā ka man šis piedāvājums spēlēt Sežurnā, kas nāca no Gunta Kuzmas puses, sākumā nedaudz radīja sajūtu, ka jā, bet šis ir tas, ko es vairs nedaru, bet jau nākamajā brīdī nodomāju – bet kāpēc ne!

Bieži es šādu mūziku šajā brīdī neatskaņoju, tāpēc vēl jo vairāk šī ir ļoti interesanta sajūta – atgriešanās jaunībā, atgriešanās studiju gados, atgriešanās sev netipiskā romantismā, jā, tik romantisku mani diez vai būsiet pēdējā laikā kaut kur dzirdējuši!"