Rīgas vēsturiskās mūzikas un dejas festivāla ietvaros drīzumā gaidāmi divi nozīmīgi operiestudējumi, par kuriem parūpējies Rīgas Senās mūzikas centrs un Baroka operteātris Collegium Musicum Riga Māra Kupča vadībā.

Par krāšņajiem rokoko tērpiem un parūkām, neierasto franču valodu un dejas soļiem, režijas izaicinājumiem un saldsērīgumu runājam ar Rīgas Senās mūzikas centra projektu vadītāju un galveno producenti Lauru Šarovu un dzidrās soprānbalss īpašnieku Rūdi Cebuli.

26. augustā pulksten 18 Latvijas Nacionālās operas Jaunā zāle kļūs par vietu, kur iespējams muzikāli aizceļot vairāk nekā 300 gadus senā pagātnē. Krāšņi rokoko laikmeta kostīmi, vēsturisko mūzikas instrumentu un dziedātāju balsis, baroka laika galma žesti, kustības un dejas uzburs 17. gadsimta otrās puses teātra noskaņu. Pirmo reizi Baroka operteātris Collegium Musicum Riga diriģenta Māra Kupča vadībā aicina izbaudīt tieši franču galma kultūrai piederīgu operu – Žana Batista Lullī operu "Akīds un Galateja" (Acis et Galatee), ko komponists rakstīja, lai īpaši godinātu Lielo Dofīnu jeb Francijas karaļa, saukta arī par Saules karali, Luija XIV dēlu. Žans Batists Lullī bija sava laika slavenākais un nozīmīgākais skaņradis, bez kura devuma mūzikas un dejas pasaule būtu ieguvusi pavisam citus līkločus.

"Lullī ir slavens ne tikai tādēļ, ka viņš ir viens no franču baroka mūzikas celmlaužiem, bet arī dejas ziņā," atzīmē Laura Šarova. "Operā "Akīds un Galateja", tāpat kā jebkurā citā franču mūzikas lielformāta darbā, būs tipiskās dejas: čakona, pasakalja, kur dziedātāji gan dzied, gan starpspēlēs un intermēdijās arī dejo. Tas ir fantastiski!"

Šī savā laikā populārā opera-balets pirmo reizi tika izrādīta 1686. gadā un līdz pat 1762. gadam Parīzē bija daļa no operas repertuāra. Opera stāsta par mīlas trijstūri starp mirstīgo ganu Akīdu, nemirstīgo jūras nimfu Galateju un baismīgo ciklopu, gigantu Polifēmu, taču režisores Dārtas Noras Pauļukas-Sadlovskas vadībā aizraujošais mīlas stāsts stilizēti izdzīvos 18. gadsimta galminieku kaislību peripetijas.

Galatejas lomu atveidos Ieva Sumeja, bet Akīda lomā būs soprānbalss īpašnieks Rūdis Cebulis: "[Partijas apjoma ziņā] esmu pirmajā vietā, kaut gan Ievai ir krietni vairāk ko dziedāt, man nav tik daudz, bet jebkurā gadījumā man tas ir izaicinājums, jo līdz šim ar franču valodu neesmu bijis tik lielā saskarsmē, un vispār - šis man ir viens no lielākajiem projektiem! Pieredze ir vienkārši unikāla. Ne jau tikai tērpi - pie tiem vēl var pierast, bet ir jau arī viss pārējais - izpildījums, orķestra sastāvs, pavadījums, dejas - tas viss man ir pilnīgi jauns!"

"Mūsu galvenais mērķis ir pierādīt un parādīt cilvēkiem, ka senā mūzika nav vecmodīga," uzsver Laura Šarova. "Nav tā, ka nabaga cilvēki pirms 400 gadiem to spēlēja tikai tāpēc, ka viņiem vajadzēja aizpildīt laiku. Tā ir ļoti augstvērtīga, kvalitatīva, bet vienlaikus arī izklaidējoša un skaista mūzika, ko mūsdienu klausītājiem cenšamies piedāvāt iespējami vēsturiski informētā veidā."

Uzveduma radošā komanda

Baroka operteātris Collegium Musicum Riga

Solisti: Ieva Sumeja, Rūdis Cebulis, Monta Martinsone, Arūnas Maliukas, Artis Muižnieks, Krišs Pozemkovskis, Karolina Parmas
Baroka koris Collegium Choro Musici Riga
Baroka orķestris Collegium Musicum Riga
Diriģents un mākslinieciskais vadītājs Māris Kupčs
Režija un skatuves kustība: Dārta Nora Pauļuka-Sadlovska
Kustību konsultante: Renna Shcherbakova
Scenogrāfs: Artūrs Arnis
Tērpu mākslinieces Jeļena Forste un Elīna Kuzņecova (“Mazā muiža”)

***

Savukārt 30. augustā pulksten 19 Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē tiks izrādīta itāļu komponista Džovanni Alberto Ristori opera "Arianna". Ristori lielāko daļu no dzīves pavadīja Drēzdenē, kur bija sapulcējušies tā laika Vācijas un Itālijas skaņu meistari, jo Drēzdene piederēja Saksijas un Polijas kronim un, atšķirībā no lielākās daļas Vācijas, bija katoliska. Ļoti spožā, mākslas un mūzikas norišu pilnā Drēzdenes dzīve ilgu laiku bija mūsdienu senās mūzikas pētniecības paēnā, jo liela daļa no šiem materiāliem pēc Otrā Pasaules kara bija Padomju Savienības rekvizēta un nebija pieejama plašam pētnieku un mūziķu lokam. Tāpēc arī izskaidrojama gan Ristori, gan mazākā mērā citu viņu kolēģu, īpaši Zelenkas nosacīti vēlā atklāšana, kas Ristori gadījumā vēl tikai pa īstam ir sagaidāma. Ristori savulaik arīdzan bija kā pirmais nozīmīgais itāļu operkomponists, kurš 18. gadsimta 30. gados guva atzinību Pēterburgā, Krievijas galmā, un par šo viņam bija jāpateicas bijušās Kurzemes hercoga atraitnes Annas Ivanovnas un viņas favorīta, faktiskā Krievijas pārvaldītāja Johana Ernsta Bīrona uzaicinājumam. Opera “Arianna“ ir viena no daudzajām viņa operām, kas rakstīta Drēzdenē un veltīta Saksijas un Polijas karaļnamam, un uzvesta pirmo reizi 1736. gadā.

Radošā komanda: Nora Kalniņa (soprāns), Rūdis Cebulis (soprāns), Simona Jocevičiūtė (soprāns, Lietuva), Olga Gomonova (soprāns, Lietuva), Vilius Tumalavičius (tenors, Lietuva), Arūnas Maliukas (bass, Lietuva), baroka orķestris "Futuro" (Latvija, Lietuva, Igaunija), tērpu mākslinieces: Jeļena Forste un Elīna Kuzņecova ("Mazā muiža”), režija un skatuves kustība - Dārta Nora Pauļuka-Sadlovska, diriģents un mākslinieciskais vadītājs - Māris Kupčs.