Piektdien, 13. jūnijā, izskanēs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 2024/2025. gada sezonas noslēguma koncerts. Tajā solistes kārtā stāsies Vineta Sareika un kopā ar orķestra mūziķiem, kā arī diriģentu Tarmo Peltokoski atskaņos Pētera Vaska "Vox Amoris". Tāpat arī koncerta otrajā daļā mūziķi piedāvā Gustava Mālera sesto - "Traģisko" - simfoniju.

Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī LR3 "Klasika".

Kad tikāmies ar Tarmo Peltokoski Kongresu namā, Pētera Vaska skaņdarbu mūziķi vēl nebija kopā samēģinājuši, tamdēļ sarunas centrā - Mālera Sestā!

„Šis ir arī sapņa piepildījums. Kopš 16 gadu vecuma esmu bijis "apsēsts" ar šo skaņdarbu. Patiesi apsēsts — partitūra ir pilna ar pierakstiem un pārdomām par šo simfoniju. Tā man ir ļoti dārga. Ļoti tuva sirdij. Tāpēc diriģēt to tieši tagad — tas ir kā sapņa piepildījums,” intervijā atklāj Tarmo Peltokoski.

Jūs minējat, ka esat pierakstījis dažādas domas par šo simfoniju. Kādas tās ir? Muzikālas? Filosofiskas?

Tarmo Peltokoski: Drīzāk personiskas asociācijas, kas sakņojas tajā, ko citi teikuši par šo skaņdarbu. Daudz no tā, ko mēs it kā zinām par Sesto simfoniju, nāk no Almas Māleres – Gustava sievas – nevis no viņa paša. Un tas ir sarežģīti, jo Alma bija… sarežģīta personība. Viņa dzīvoja vēl daudzus gadus pēc Gustava nāves. Viņa daudz ko stāstīja par viņa darbiem, bieži vien pati nonākot pretrunās ar sevi. Bet viņas stāsti tomēr ir nostiprinājušies mūzikas vēsturē. To sauc par “Almas problēmu” – ir grūti saprast, kas ir patiesība.

Droši vien tāpēc, ka viņas izdomātie stāsti bija interesantāki! Varbūt viņa pati gribēja atzinību, uzmanību. Vai esat par to vairāk lasījis?

Tarmo Peltokoski: Jā, varētu teikt, ka Sestās simfonijas kontekstā vienmēr būs trīs galvenie jautājumi. 

Pirmais ir iekšējo daļu secība. Sākotnēji Mālers bija paredzējis, ka vispirms skanēs Skerco daļa un tad – Andante. Bet pirmatskaņojuma dienā viņš tās apmainīja vietām — vispirms Andante, tad Skerco.

Tad ir jautājums par āmura sitieniem – šī ir bēdīgi slavenā “Āmura simfonija”. Viens no maniem mīļākajiem instrumentiem! Tas ir teatrāls un dramatisks, bet šodien jau kļuvis par joku. Cilvēki par to ir ņirgājušies – šobrīd "YouTube" ir pilns ar klipiem, kuros tas tiek apsmiets. Un tajā laikā kritiķi viņu par to arī ķircināja. Teica: “Ak, nē, es aizmirsu partitūrā pierakstīt mašīnas tauri!”

Un arī Rihards Štrauss, kurš bija Mālera draugs, atnāca uz ģenerālmēģinājumu un pateica viņam, ka fināls esot “nedaudz pārorķestrēts”. Tas viņu patiešām sāpināja – Mālers vienmēr bija ļoti jūtīgs cilvēks. Pie tam, sākotnēji viņš bija uzrakstījis piecus āmura sitienus. Taču tos nekad nespēlē – tas būtu par daudz. Pirmatskaņojumā bija trīs, bet vēlāk viņš izņēma pēdējo, tāpēc kanoniski tiek spēlēti divi. Bet ir arī citi piemēri – Bernsteins atkal pievienoja pēdējo atpakaļ. Mēs, visticamāk, paliksim pie diviem.

Un visbeidzot — ir arī programmatiskais skaidrojums, ko mums devusi Alma — par trim likteņa sitieniem, kas iznīcina varoni. Viņa apgalvoja, ka Mālers izņēma pēdējo sitienu māņticības dēļ, ticot, ka tas varētu izraisīt viņa nāvi.  

(..)

Un šobrīd mēs jau zinām, ka neilgi pēc pirmatskaņojuma Mālers patiešām piedzīvoja trīs personīgas traģēdijas. Sestā simfonija pirmatskaņota 1906. gadā un 1907. gadā notika trīs lietas: viņš atkāpās no amata Vīnes operā antisemītiska spiediena dēļ, vasarā nomira viņa vecākā meita, un neilgi pēc tam viņam diagnosticēja sirds slimību, kas četrus gadus vēlāk izrādījās liktenīga. Tie bija tie “trīs sitieni”. Bet atkal — vai Alma gadījumā šo visu neizdomāja pēc notikumiem, lai piesaistītu stāstu mūzikai? Mēs to nevaram zināt.

(..)

Pirmīt runājām par Mālera īpašajiem instrumentiem, kurus kritiķi izsmēja – āmuru un cowbells. Jāsaka, ka tas ir ārkārtīgi laikmētīgi, ārkārtīgi moderni ko tādu ieviest tik klasiskā žanrā. Par modernismu domājot, Mālers nebūt nebūs pirmais komponists, kas iešaujas prātā. Taču viņa idejas ir ļoti modernas.

Tarmo Peltokoski: Jā. Mālers bija kā portāls ceļā uz modernismu. Lielākā daļa publikas viņu nesaprata, nesaprata, ko lielais diriģents tur komponē. Šo ir svarīgi atcerēties – Vīnē viņš bija pazīstams kā diriģents Vīnes operā. 10 gadu laikā nodiriģēja 600 koncertus. Viņš bija viens no lieliskākajiem diriģentiem pasaulē.

Šo simfoniju viņš radīja atvaļinājuma laikā vasarā. Tā viņš dzīvoja – komponēja atvaļinājumos, devās uz savu mājiņu laukos un [iesmejas] kāds reiz sacīja, ka šī mājiņa bija kā dzemde, kurā Mālers radīja savus bērnus partitūras formā. Viņš bija pilnībā atslēdzies no ārpasaules un kļuva ļoti dusmīgs, ja kāds viņu iztraucēja. Ēdiens bija jāpieliek pie durvīm, klauvēt un iet iekšā nedrīkstēja. Tā viņš dzīvojās vasarās. Bet sezonas laikā – diriģēja kā maniaks. Reizēm, pirms mēģinājumiem operā, viņš orķestrēja savas simfonijas.

Publika varbūt nesaprata, ko lielais diriģents tur komponē, taču viņa karstākie fani bija nākamā modernistu paaudze - Jaunā Vīnes skola ar Šēnberga, Vēbernu un Bergu. Viens no viņiem bija teicis, ka Mālera Sestā simfonija ir vēl nozīmīgāka, vēl lielāka kā Bēthovena Sestā - Pastorālā - simfonija. Viņi to spēja sadzirdēt uzreiz pēc pirmatskaņojuma. 

Mālers patiešām bija vizionārs. Un it īpaši pēc Sestās simfonijas – 7., 9., 10. simfonija – tā ir biedējoši avangardiska mūzika. Viņš bija visīstākais sava laika mūzikas pravietis.