"Klasikā" viesojas komponists Andris Dzenītis un diriģents Normunds Šnē, un sarunas centrā ir Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncerts 14. martā LU Lielajā aulā, kurā līdzās Jozefa Haidna Simfonijai Domažorā Hob. I:60 ("Izklaidīgais") un Benta Sorensena Trešajam klavierkoncertam La Sera Estatica (tajā solists būs Roberts Flaics) un Esas Pekas Salonena darbam Fog pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Andra Dzenīša Trešā simfonija Arcadia.

"Programmas izvēle pirmajā acu uzmetienā ir ļoti raiba, bet patiesībā mēs varētu teikt, ka šo programmu skar modernisma elpa – jau sākot ar Haidnu," teic Normunds Šnē. "Man šķiet, tā ir visnovatoriskākā no viņa simfonijām, kur īstenībā ir viss, ko mēs šodien sastopam modernajā mākslā: tur ir groteska, izsmiekls, parodija, disonanses, ļoti interesanta formas uzbūve, vienīgā Haidna simfonija, kurai ir sešas daļas. Un tas, ko viņš atļaujas, tiem laikiem bija ļoti neparasti un diezgan izaicinoši! Protams, ka jauna mūzika vienmēr tiek gaidīta ar nepacietību, ar ekstrēmu interesi un ar lielām ilgām. Neslēpšu – tieši no sirds tā varu teikt, un atvērt Andra jauno simfoniju – tas ir kolosāls piedzīvojums!

Un vispār – esmu priecīgs, ka man bijusi laime pirmoreiz atvērt tik daudzus jaunus darbus... Tas ir brīdis, ko nevar salīdzināt ne ar ko citu. Tāpēc,

atstājot vietu Andra sakāmajam, varu tikai teikt, ka šodien, pēc pirmā mēģinājuma, esmu ļoti gandarīts par šo opusu: tas priecē ausis un liek saklausīt lietas, kas varbūt nav dzirdētas mūzikā līdz šim," uzsver diriģents Normunds Šnē.

Vaicāts, kas iedvesmojis radīt Trešo simfoniju, kuras nosaukums ir "Arkādija", komponists Andris Dzenītis visupirms atceras savas Otrās simfonijas tapšanas laiku: "Otrā simfonija pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši desmit dienas pēc kara sākuma. Atceros – toreiz bija tā, ka īsti nevienam prātā nebija braukt uz koncertiem un klausīties, jo gluži vienkārši negribējās, nebija nekādas iekšējās motivācijas.

Arī man pēc tam šos gadus tā sajūta pašam bija tāda, ka vienīgais mans glābiņš, kā tikt ar šo vājprātu galā, ir būvēt savu ideālo pasauli skaņās.

Būvēt savu utopisko pozitīvo pasauli, kurā gan man pašam ir iespējams šajā laikā patverties un būt, radot vidi apkārt sev tādu, kādu uzskatu ideālu esam, gan

varbūt arī sniegt klausītājam īslaicīgu vai varbūt arī ilglaicīgāku patvērumu – ja šī mūzika aizkavējās atmiņā uz ilgāku laiku. Tā ir mana skaistuma pasaule.

Varbūt izklausās naivi, ka es tur kādus putniņus vai skaistas meža ainavas attēloju, bet tas man vienmēr ļoti paticis orķestra rakstībā – ka mums, komponistiem, tā privilēģija ir diezgan neparasta: radīt kaut ko no nekā. Ja literatūrā tomēr varam runāt par vajadzību orientēties vārdos, kurus savirknējam noteiktā domā, kura izsaka pavisam konkrētu lietu, vai glezniecībā, krāsu sajaucot, iegūstam kaut ko, ko bieži vien visi atpazīst kā kaut ko konkrētu, mūzika īstenībā ir tā māksla, kurā vārdi ir diezgan lieki un mēs varam uzbūvēt tādu vidi, kāda nekad iepriekš nav bijusi. Tādu, kāda mums liekas ideāla.

Būtībā tas [komponēšanas process] ir kā dzīvoklis, kurā es patveros, pa kuru varu staigāt vai to pārkārtot, kurā varu ielaist kādu vai neielaist, vai atļaut kādam izjust kaut kādas emocijas vai nē. Un šī mana Arkādija ir tā ideālā pasaule, kurā, iespējams, joprojām flautu spēlē tas pats Fauns, kas Debisī "Fauna diendusā", iespējams, tur pastaigājas Čurļoņa gleznu tēli tajos garajos, baltajos tērpos, iespējams,  tur vienkārši valda tāda mierpilna dzīve, kurā ir arī sava daļa kādu jutekliskāku sajūtu, kaut kā nenosodāma un tīra."

Vairāk – ierakstā.