Stravinska absolūtais skaistums. Saruna ar Platonu Buravicki un Borisu Avramecu

24. jūlijā Ventspilī ar pasākumu kopumu "Otrs" tiks atzīmēta koncertzāles "Latvija" otrā dzimšanas diena, kurai par godu tapis arī jauniestudējums ar amizantu nosaukumu - "Apollons. Mūszu direkcija".

Tas būs Igora Stravinska baleta "Apollons" "iedomājums no jauna" – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums ansamblim kopā ar Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotu horeogrāfiju mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Muzikālo partitūru interpretēs pianists Francis Gaiļus, obojiste Renāte Lodziņa un ģitārists Matīss Čudars, bet izdejos Rūdolfs Gediņš (Apollons), Rūta Pūce (Kalliope), Ramona Levane (Polihimnija) un Edvards Kurmiņš (Terpsihora). Izrāde notiks Lielajā zālē.

Inga Saksone: Ko nozīmē "iedomājums no jauna"?

Platons Buravickis: Tas vairāk ir koncepcijas nosaukums. Neesmu šīs idejas autors – autors ir Miks Magone. Manuprāt, ideja tapa sadarbībā ar pianistu Franci Gaiļus, un tā vairāk īstenosies horeogrāfijā, jo nebūs šī baleta oriģinālo kustību – būs citi apstākļi, cita zāle, arī atskaņotāju sastāvs būs mazāks.

Nebūs arī stīgu orķestra, kam oriģinālā šis skaņdarbs rakstīts. Mēs to reducējam uz trio – ģitāra, oboja un klavieres.

Igora Stravinska balets "Apollons Musagets" būtībā rakstīts pirms simt gadiem, 1927./ 1928. gadā, un partitūra paredzēta stīgu orķestrim. Šajā gadījumā galvenā partitūra tiek pārcelta uz klavierēm un ģitāra ir kā krāsa?

Platons Buravickis: Nē, strādāju ar balsu skaitu.

Gribu maksimāli tuvu atdarināt stīgu tembrus. Protams, klavierēm ir lielāka nozīme, jo tām ir desmit balsis jeb desmit pirksti. Ne vienmēr var visas desmit balsis nospēlēt, bet akordus gan var. Un tas arī bija visgrūtākais,

jo lielākoties jau aranžējam, transkribējam vai pārliekam no klavierizvilkuma uz kaut ko – piemēram, no klavierizvilkuma ansamblim vai orķestrim, bet šeit noticis otrādi. Lai gan izrādās, ka šim darbam ir paša Stravinska rakstīts klavierizvilkums, es to nepaspēju iegādāties un strādāju, izejot no partitūras. Tā arī, manuprāt, ir pareiza pieeja. Šī nav aranžēšana no jauna – tas faktiski ir pārlikums jeb reducēšana sadarbībā ar Franci Gaiļus. Lai arī viņš tomēr dažas balsis neļāva pazaudēt.

Kāds Igors Stravinskis ir kā komponists brīdī, kad viņš raksta šo baletu? Zinām, ka tobrīd viņš jau divdesmit gadus sadarbojies ar Djagiļevu, uzvedis vairākus baletus, un viņa ideja bija, ka atkal jāķeras pie klasiskām struktūrām un plašām melodijām. Kāds Stravinskis ir šajā darbā?

Platons Buravickis: Stravinskis šajā darbā ir dziedošs.

Es vispār Stravinski uztveru kā underground klasiķi.

Mana pirmā saskarsme kā aranžētājam ar vienu no underground klasiķiem bija, strādājot ar Hardija Lediņa grupas NSRD jeb Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas albumu "Kuncendorfs un Osendovskis", kam veidoju pārlikumu stīgu orķestrim. Kāpēc underground klasiķi? Ļoti daudz krievu komponistu īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē savā stilistiskajā izteiksmē atradās starp Rietumu kultūru un romantismu: līdz ar to Krievijā un mūsu platuma grādos viņu mūzika bija pārāk sveša, bet Rietumos – pārāk veca. Līdz ar to katrs no komponistiem atrada savu individuālo stilu – Stravinskis savu, vēl bija tāds Nikolajs Roslavecs, kurš spēlējās ar dodekafoniju, un trešais biija Skrjabins. Viņi visi bija romantiķi, taču viņiem piemita arī īpatnējs, tam brīdim laikmetīgs stils.

Vai ģitāra šajā pārlikumā ir klasiska?

Platons Buravickis: Jā, to spēlēs Matīss Čudars. Trešā balss ir oboja, ko spēlēs Renāte Lodziņa.

Man prasījās basklarnete, bet diskusiju gaitā secinājām, ka jābūt obojai, kas arī der. Oboja arī ir vienīgais instruments šajā sastāvā, kuram nemainās funkcija. Ģitāra, tāpat klavieres, dažreiz ir kā dziedošs solists, dažreiz kā sitaminstruments.

Mēs tiekamies nedēļas sākumā, kad visi mēģinājumi vēl priekšā. Dejotājiem ar mūziķiem būs jāsadarbojas dzīvajā izpildījumā.

Platons Buravickis: Jā, tā ir laikmetīgā baleta lielākā problēma, ka nav notācijas. Viss jāizdomā šeit un tagad, viss jāatceras no galvas kā rokgrupai, un vienīgais palīgs ir videoieraksts.

Boris, kādas ir jūsu domas par to, ka Stravinska balets pārcelts uz klavieru, ģitāras un obojas ansambli?

Boriss Avramecs: Jā, tas ir tāds eksotisks sastāvs, kas uzreiz deva impulsu pārdomām un virknei jautājumu... Balets ir sacerēts tīram stīgu sastāvam un tam bija savs pamats. Ļoti svarīgi, ka baleta tapšana bija saistīta ar konkrētu pasūtījumu un uzdevumu: toreiz sākās fantastiski auglīga sadarbība starp diviem Krievijas izcelsmes ģēnijiem – Igoru Stravinski un horeogrāfu Džordžu Balančinu, kurš izveido pilnīgi jaunu klasiskā baleta dejošanas stilu, kuru daži pretinieki pat dēvē par sterilu, jo tas ir pilnīgi abstrakts. Un vajadzēja, lai arī mūzikā nebūtu nekā lieka – lai nebūtu lieku krāsu, tembru, visādu pārsteigumu. Lai tā būtu kā monohroma glezniecība. Bet Platonam ir savs risinājums – savienot tik atšķirīgus instrumentus... Kas tevi, Platon, mudināja izvēlēties tieši šādu sastāvu?

Platons Buravickis: Tieši tas, ka Stravinskim šis skaņdarbs tapis konkrētiem apstākļiem un konkrētam pasūtījumam... (smejas)

Boriss Avramecs: Stravinskis izteicies – jo šaurāka telpa, jo vairāk nosacījumu, kas spiež no visām pusēm, jo viņam tas esot lielāks izaicinājums un rodoties iedvesma.

Jautājums Platonam – vai tieši tas apstāklis, ka ir tik neparasts instrumentu sastāvs, kas absolūti nemaz neatbilst Stravinska mūzikas gaisotnei un skanējumam, kā arī piedāvājums to darīt, kļuva par papildu motivāciju?

Platons Buravickis: Jā, tas noteikti kļuva par papildu motivāciju un deva telpu sevis ielikšanai. Tas mani burtiski "uzvilka".

Boriss Avramecs: Nu, tā tam arī jābūt. Platons nebaidās riskēt, tas arī ir ļoti svarīgi.

Vairāk un plašāk - ierakstā.