29. oktobrī Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, kur šobrīd skatāma pastāvīgā ekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana”, gaidīs  interesentus uz žurnāla “Stāstnesis” 2025. gada izdevuma atklāšanas pasākumu un diskusiju “Kur viss vēl tikai top”.

Par jauno izdevumu un gaidāmo notikumu stāsta  Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma izpētes nodaļas vadītāja  Zanda Šumska un mākslas eksperte Inese Žune. Atklājot žurnālu “Stāstnesis”, ar saviem brīvā laika paradumiem un to ietekmi uz radošo procesu dalīsies rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs un komponists Arturs Maskats.

Jaunāko interneta žurnāla "Stāstnesis" var lasīt šeit.

Zanda Šumska: Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šogad atklāj jauno ekspozīciju. Tās tapšanas laikā mums bija liela diskusija par to, kuras personības iekļaut un kuras nē. Zinot, cik mazas ir telpas, kur visus šos autorus ielikt, sapratām, ka jāmeklē vēl citas alternatīvas, kā iedzīvināt literatūras un mūzikas personības. Ekspozīcijā kopā ir 98 personības, žurnāls tās papildina ar vēl 16.

Ideja, līdzīgi kā ekspozīcijā, ir, ka mēs neskatāmies laika līniju, mēs neskatāmies tikai izcilākos literatūras un mūzikas klasiķus, bet mēs cenšamies atspoguļot pēc iespējas dažādāk, izceļot gan virsotnes, gan personības, kas varbūt nav bijušas pašā virsotnes augšā, bet ir bijušas ļoti nozīmīgas literatūras un mūzikas vēsturē.

Kurš izgudroja nosaukumu “Stāstnesis”?

Zanda Šumska: Patiesībā interneta formātā “Stāstnesis” mums jau ir bijis iepriekš, tajā tapuši vairāki raksti, bet sapratām, ka internetvide ir viens, bet pavisam cits ir tad, kad vari žurnālu paņemt rokā un pašķirstīt. Tas lasot dod pavisam citu sajūtu, un tas sasniedz pavisam citu auditoriju. Šis ir jau otrais žurnāls drukātā formā - pagājušogad iznāca pirmais, kurā bija apkopoti iepriekš internetā publicētie raksti, bet šajā visi 16 raksti ir pilnīgi jauni, tapuši domājot tādā kontekstā, kā personības radīja, kā prokrastinēja, un izceļot viņu nozīmīgākos sasniegumus. Ieskicējot dažas no personībām, tur ir sākot no Krišjāņa Valdemāra un beidzot ar Juri Kulakovu, pa vidu vēl ir, piemēram, Olga Lisovska, Harijs Gulbis, Teodors Kalniņš - personību amplitūda ir ļoti plaša.

Inese Žune: Neskatoties uz to, ka mums ir iespiestais izdevums, mēs atkal veidojam citu internetā. Tur ir garāki raksti. Žurnālā mēs publicējam nelielākus rakstus, lai cilvēki vienkārši varētu ātrāk izlasīt, jo mūsdienās neviens vairs negrib lasīt lielus romānus. Tur ir ļoti kompaktā veidā dota visa informācija par personu, par kuru gribam runāt.

Tas būtībā ir populārzinātnisks žurnāls, kas varētu interesēt visiem - gan tiem, kas padziļināti interesējas par mūzikas un literatūras vēsturi Latvijā, gan tiem, kas grib tikai ieskatīties un iepazīt kādu konkrētu personību.

Par kurām personībām esat interesējušās? 

Zanda Šumska: No 16 rakstiem es veidoju divus, Inese tāpat. Mēs gribējām, lai katrs autors šo personību izjūt caur sevi - nevis, ka būtu uzstādījums rakstīt par konkrētām personībām, bet, lai autors meklētu sasaisti ar sevi. Es rakstīju par Hariju Gulbi, jo man dramaturģija ir tuva, un par Jēkabu Jančevski, jo bija liela iespēja, ka viņš iekļūtu ekspozīcijā, bet priekšmetu trūkuma dēļ neiekļuva. Es domāju, ka viņa stāsts ir tā vērts, lai to iekļautu šajā žurnālā.

Inese Žune: Es rakstīju par diviem man tuviem cilvēkiem. Viens ir Indulis Dālmanis, mans skolotājs, vijolnieks un ilggadējs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars. Pirms diviem gadiem viņam diezgan klusi pagāja 100 gadu jubileja. Otrs ir Oļģerts Cintiņš -  ērģelnieks, kuram šajā jūnijā apritēja 90 gadu.

Īsti nebalstoties uz gadadienām, bet, lai atgādinātu par šiem cilvēkiem, kuri, kā jau mēs zinām, īpaši atskaņotājmākslinieki, - kā no afišām nost, tā no atmiņas arī vairāk vai mazāk ārā.

Tādēļ ir ļoti svarīgi runāt ne tikai par komponistiem, bet arī atskaņotājmākslu un daudziem citiem, kā kordiriģentiem. Šeit, piemēram, ir arī par tiem, kas trimdā būvēja kokles un interesējās par tautiskās mentalitātes saglabāšanu. Raksti mums ir ļoti dažādi un ar sevišķu sirds siltumu radīti, jo neviens nenoteica, par ko jāraksta - mēs paši, autori, izvēlējāmies.