18. oktobrī LTV1 ēterā pirmizrādi piedzīvoja Latvijas Televīzijas jaunākā dokumentālā filma "Žagari".

Scenārija autores Henrietas Verhoustinskas un režisores Zitas Kaminskas kopdarba ass ir abu brāļu - Andreja un Jura Žagaru - savstarpējā mīlestība un teju neticamā atšķirīgo personību saskaņa. Filmas galvenais operators ir Uvis Burjāns, skaņu režisore Diāna Pāvilsone, montāžas režisors Māris Martušs, producenti – Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.

Dažas stundas pirms TV pirmizrādes "Klasikas" studijā tiekamies ar Henrietu Verhoustinsku un Juri Žagaru.

Dokumentālā filma pirmizrādi piedzīvoja jau 16. oktobrī, dienā, kad Andrejam apritētu 61 gads. Pirmizrāde notika koncertzāles “Cēsis” Lielajā zālē.

Skatīt fotogaleriju

Savukārt stāstu par filmas tapšanu un materiālus, kas filmā netika iekļauti, no 19. oktobra varēsim meklēt sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

***

Kāds bija iemīļotākais veids, kā Andrejs svinēja savas dzimšanas dienas? "Viņam bija talants izkust viesos," atceras Juris. "Un tas ir viens no skaistākajiem talantiem, kas vispār var piemist, jo viņam vienmēr bija daudz viesu.

Kad atnāci pie Andreja uz kādu ballīti, viņu pašu nevarēja atrast - viņš šiverēja pa virtuvi, nēsāja ēdienus, lēja kokteiļus, un līdz ar to viesi savā starpā svinēja Andreja dzimšanas dienu, viņam pašam klāt neesot.

Tas tāds liels talants - mēģināt sevi neizcentrēt. Tāpēc jūtos nedaudz neveikli šodien, jo pateicoties filmai, mēs esam izcentrēti, man liekas, tādā gaismā, ko īsti es nevaru vēl pagaidām pieņemt. Esmu pieradis tā - ja nospēlēju pirmizrādi, mani izceļ saulītē. Ja nospēlēju filmā galveno lomu, mani izceļ saulītē sakarā ar to, ka esmu izdarījis savu aktiera darbu. Šajā gadījumā mēs neesam darījuši savu aktiera darbu, es pilnīgi noteikti neesmu darījis neko, vienkārši esmu ļāvis filmēšanas grupai būt klāt. Bet tajā pašā laikā nez kāpēc mums pienākas kaut kādi lauri par šo filmu, tāpēc

man vislabprātāk gribētos Andreja dzimšanas dienā, tāpat kā Andrejam tas patika, izkust publikā un nezīmēties."

"Veidojot šo filmu, mēs sapratām, ka nebūs neviena cita, kas būs šai fokusā," atklāj Henrieta Verhoustinska. "Mazu atkāpi atļāvāmies filmas beigās - parādās arī divi citi varoņi, bet

filmā netiek neviens aptaujāts, neviens nestāsta, ko viņš domā par Juri vai Andreju.

Mēs arī īsti neintervējām ne Juri, ne Andreju, mēs vienkārši ļāvām viņiem būt kopā un sarunāties, un tāpēc viss, ko redzat šajā filmā, būs Juris un Andrejs Žagari. (..) Tur nav klasisku interviju, tur nav stāstu par viņiem,

tur ir tverti divi cilvēki grūtā dzīves posmā, bet tā nav žēlīga filma."

"Jā, tas mani visvairāk pārsteidza, noskatoties filmu, un arī ļoti iepriecināja - biju atvieglots, jo biju uztraucies, ka būs tāda biogrāfiska filma kā raksta grāmatas par aktieriem, kas man liekas visai dīvaini, ka par dzīvu aktieri apraksta viņa lomas," stāsta Juris Žagars un neslēpj:

"Baidījos, ka, ņemot vērā televīzijas filmu un tas arī būs tāds formāts - būs intervijas ar cilvēkiem, būs aizkadra teksts, būs komentāri un tā tālāk, un tad tas viss varētu ieņemt rakursu, kas varbūt man nepatiktu un, visticamāk, arī Andrejam nepatiktu. Tāda populārzinātniska filma par diviem kultūras darboņiem. Bet kaut kā ir izdevies.

Vispārsteidzošākais - es tiešām apbrīnoju abu filmas autoru talantu! Viņām ir izdevies radīt dokumentālu filmu, kas faktiski ir mākslas fakts. Jo pārsteidzošā kārtā tiešām neviens cits neko nerunā, mēs abi tikai tur "vārāmies", bet kaut kā meitenes to stāstu pratušas izstāstīt. Tas ir talantīgi.

Domāju, ka filma ir talantīgi izveidota, un mēs tur neesam paši talantīgākie.

Tā ir unikāla kinematogrāfistu prasme - izstāstīt stāstu caur cilvēku un izstāstīt varbūt stāstu nevis par to cilvēku, bet stāstu par kaut ko citu, izmantojot šo cilvēku kā vielu, un tas ir izdevies."

Henrieta Verhoistinska: "Režisore Zita Kaminska bija tik drosmīga, ka piekrita jaukties viņu dzīvē.

Filma nav lineāra, citādi tā būtu salūzusi divās daļās - kad Andrejs aiziet mūžībā.

Savukārt operatoru Uvi Burjānu bieži vien palaidām vienkārši kopā ar mūsu varoņiem, pat pašas nemaz tur nesekojām, lai nedz Jurim, nedz Andrejam nebūtu visu laiku svītas sajūta."

Juris: "Ar Andreju pašā sākumā vienojāmies, ka nemēģināsim menedžēt filmēšanas procesu, un centāmies, cik nu vien var, neievērot kameru, mikrofonu. Tāpēc arī ir diezgan daudz kadru, par kuriem pats brīnos, cik precīzi noķerti kādi momenti, kas nebija domāti."

Henrieta: "Tajā laikā vēl nezināju, ka Andrejs ir slims - taču pirmais, ko Juris atbildēja, kad viņam piezvanīju, - ka mums vajag pasteigties."

"Slimības gaita bija neprognozējama, nebija saprotama, mēs visi zinājām, ka Andrejs ir slims un tas vairs nebija noslēpums," atceras Juris Žagars. "Tāpēc

mans uzstādījums bija, ka filmā jābūt Andreja dominantei. Man likās svarīgi izstāstīt šī cilvēka stāstu - par viņa karjeru, Opru, sabrukumu. Tas viss lieliski atbilda filmai, lai izstāstītu par to ar kinematogrāfiskiem līdzekļiem. Vienīgais - ka bija jāpasteidzas.

Citādi neesmu pārliecināts, ka būtu piekritis."

Vaicāta, kā Andrejs reaģējis uz piedāvājumu veidot filmu, Henrieta izsaucas: "Ļoti atsaucīgi! Viņam, protams, bija savi plāni.

Andrejs vēlējās startēt Operas valdes konkursā un atgriezties tur kā tās vadītājs, līdz ar to filma no viņa puses bija aprēķins - ka filma varētu nākt tieši laikā.

Jutu, kā mēs satuvināmies, jo līdz tam biju vairāk pazīstama ar Juri, pie Andreja biju strādājusi Operā kā padotā, mums nebija nekādu tuvu attiecību, un jutu, ka filmēšanas laikā pamazām satuvināmies - filmējām intensīvi.

Mums bija piecas filmēšanas vietas un četras pilnas filmēšanas dienas februārī, tieši pirms viņa aiziešanas. To varēja just, ka viņš kļūst arvien tuvāks.

Ka viņš pie izslēgtas kameras izstāsta daudz lietu, kuras varbūt viņš nebūtu stāstījis, ja mēs būtu pilnīgi svešinieki. Mūsu beidzamā norunātā tikšanās, kas nenotika, bija Andreja dzīvoklī, kurā viņš gatavoja savu stratēģiju Operas valdes konkursam. Tā vairs nenotika. Mēs ienācām jau tukšā dzīvoklī, mūs Juris jau ielaida pēc Andreja nāves."

Juris: "Jā, beigas bija diezgan straujas... Bet zinu, ka vēl ceturtdien, iepriekšējā nedēļā, viņš pilnīgi nopietni šo stratēģiju rakstīja - viņa plāni bija ļoti nopietni, startēt principa pēc.

Mēs viņu gribējām atrunāt, teicu - Andrej, nu, nevajag, tevi vienalga neapstiprinās, tas taču skaidrs. Priekš kam kārtējo reizi vajadzīgs pazemojums?! Bet viņš teica - nē, tā ir principa lieta. Ja to nedarīšu, tad es nekad sev to nepiedošu.

Kaut vai goda un principa pēc es tur startēšu." Un tas bija ļoti cienījami, nevis tā vienkārši pa tukšo startēt, bet startēt ar savu stratēģiju, ar savu vīziju, ar konkrētiem operas plāniem uz nākamajiem pieciem gadiem,

lai parādītu, ka viņš ir dzīvs, un dzīvs arī kā menedžeris, kā spējīgs kaut ko turpināt darīt.

Viņš teica - vismaz paliks mana stratēģija, un vismaz būšu parādījis, ka esmu spējīgs šo darbu darīt, ja arī man to nedos."