Alūksnes pilsētas svētkos 30. jūlijā plkst. 20 pirmizrādi piedzīvos Operetes teātra monoopera "Cilvēka balss. Telefons". Ar šo pirmizrādi Operetes teātris sāk kamerstila operas iestudējumus.

Uzvedumā apvienotas divas viencēliena izrādes - Džankarlo Menotti monoopera "Telefons" un Frensisa Pulenka monoopera "Cilvēka balss". Galvenajā lomā būs Sonora Vaice, kura šajā izrādē debitēs arī režisores ampluā. Ar dziedātāju tiekamies "Klasikas" studijā.

Uzveduma scenogrāfiju veidojusi multimāksliniece Ineta Sipunova, kuras radītā skatuves vide un multimediālās projekcijas papildinās solistu Vaices un baritona Naura Indzera saspēli uz skatuves ar paralēlu kino stāstu, radot piesātinātu sievietes emocionālās pasaules atklāsmi. Iestudējuma klavierpavadījumu nodrošinās Māris Žagars.

Opera "Telefons" ir tapusi pagājušā gadsimta vidū, kad tehnoloģijas telefona veidolā ienāk aizvien vairāk mājās un kļūst par aizraujošu nodarbi mājsaimniecēm. Galvenā varone Lusija ir tik aizņemta ar telefonsarunām, ka nepamana līgavaini, kurš atnācis to bildināt. Pēc vairākām stundām bezcerīgas gaidīšanas viņam nekas cits neatliek, kā doties uz telefona būdiņu un bildinājumu izteikt pa telefonu.

Pēc teātra sniegtās informācijas, opera "Cilvēka balss" ir eksistenciāli skaudrāka - iestudējums gan ar humoru, gan nopietnībā rosina pārdomas par dzīves vērtībām un spēju dzīvot šeit un tagad, pamanot un novērtējot cilvēkus blakus.

Pirmizrāde notiks uz īpaši izbūvētas skatuves Alūksnes ezera krastā, peldvietā "Vējiņš". Skatītāji varēs baudīt izrādi no laivām ezerā, tādēļ organizatori aicina izrādes apmeklētājus laikus padomāt par binokļiem pilnvērtīgai izrādes vizuālo nianšu izbaudīšanai.

"Šis ir ilgi lolots uzvedums," uzsver Sonora Vaice. "Bija doma, ka tas pirmizrādi piedzīvos jau pagājušā gada martā, bet viss sanācis tā, kā ir. Darbs patiešām šeit ieguldīts ļoti liels...

Esmu dziedājusi daudzās valodās, bet patiešām – Pulenka partitūru iedabūt atmiņas līmenī tā, lai tā varētu iet tempā – tas bijis visgrūtākais.

Ne tāpēc, ka franču valodā, bet tāpēc, ka šeit ir ļoti lielas tempu maiņas, sarunās ļoti daudz kas atkārtojas, tomēr tās ir arī mazliet atšķirīgas. Tas bijis pats grūtākais, ko jebkad esmu mācījusies – kurā ir tik daudz kontrastainu emociju."

Operas ir mazliet pārtaisītas, un pirmo reizi pie režijas ķērusies pati dziedātāja. "Milzīgs paldies Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, ka viņa tam piekrita...

Šī ir mana pirmā režija un esmu ļoti pateicīga visai komandai, kas mani saprot un nāk man palīgā.

Ineta Sipunova ir fantastiska scenogrāfe – brīnišķīgs cilvēks, māksliniece... Es viņai izstāstu ideju, ko vēlos, un viņa to uzbur tik ļoti pārliecinoši, ka man pašai ir interesanti. Man prieks par visiem pārējiem, par skaņu, gaismu un skatuves strādniekiem, visiem, kas piedalās. Protams, mans kolēģis Nauris Indzeris, ar kuru mēs ļoti labi saprotamies daudzās izrādēs.

Manuprāt, vajadzētu būt labi," smaida dziedātāja.

Viņa atzīmē, ka izrādei ir vairāki varianti, kā tā tiek izrādīta. "Viens ir pilnais sastāvs, kur ir desmitmetrīgs ekrāns, kurā rāda video. Tur ir abu sieviešu atmiņas, arī visas istabas, lai nebūtu jābūvē dekorācijas – tās tiek filmētas. Šis variants ir ar orķestri, kurā muzicē 17 cilvēki. Bet ir mazāki varianti – kā šis, kas būs Alūksnē: te būs mazāks video bez orķestra, bet ar klavierēm. Mēs esam ļoti priecīgi par šo iespēju, un alūksnieši ir malači, ka viņi tam piekrituši, jo šis tomēr nav viegls pasākums, jo pirmā opera, protams, ir humoristiska. Otrā ir mazliet skumja, bet būs arī mazliet humoristiski elementi,” atklāj dziedātāja un stāsta, ka abās izrādēs mazliet nomainījusi vidi.

"Pirmā opera – Menotti opera "Telefons" – pārcelta uz nakti, lai sievietes klaigāšana pa telefonu un bļaustīšanās būtu vēl iespaidīgāka un varētu uzmodināt visus kaimiņus...

Pulenka opera pārcelta idejas līmenī. Tagad modē ir runāt par to, kas notiek pēc nāves. Mēs neviens nezinām, kā tur īsti ir. Ja Menotti izrāde ir par to, ka puisis Bens sievieti bildina, tad otrā izrāde ir par to, kur viņi šķiras, te ir vēl tālāki notikumi – ka viņi jau ir šķīrušies un ka viņa jau ir paspējusi izdarīt pašnāvību. Ideja ir par to, kā varētu būt tādā gadījumā, ja mums tiešām būtu otra dvēseles daļa, kura bieži norāda uz kādām lietām - sak, nu, redzi, tagad tu pati sev melo, kāpēc tu stāsti tā, ja bija tā? Lai visu sakārtotu pa plauktiņiem, lai visa secība un cēlonība tiktu noskaidrota. Un arī aiziešana.

Man patīk tā versija, ka mēs aizejam un paliekam ar savu apziņu, savu dvēseles daļu un garu. Un kā mēs tad vērtējam dzīvi, ko esam nodzīvojuši un cik mēs adekvāti esam bijuši mūsu cilvēciskajā versijā.

Man gribējās pasniegt izpratni par to, ka pieņemam to, kā tas bija, un tas nav ne labi, ne slikti – tā vienkārši ir pieredze un ejam tālāk. Gan jau būs nākamās dzīves vai atziņas, no kurām mūsu gars būs audzis. Mēs neviens to tagad nezinām – tad, kad nomirsim, tad arī zināsim. Vismaz man patiktu, ja tas tā būtu."

Džankarlo Menotti un Fransiss Pulenks katrs ir ar savu individuālu rokrakstu. Šajā gadījumā kopsaucējs, kas vieno šos viņu darbus – telefons. "Jā, stilistiski viņi ir dažādi, bet viņi tik labi viens otram piestāv, ka neredzu nekādu diskomfortu viņus abus dziedāt vienu pēc otra,” uzskata Sonora Vaice. "Laiks ir plus mīnus viens un tas pats – tēma par telefoniem, kad sievietes mājsaimnieces beidzot varēja izrunāties pēc sirds patikas, un neviens viņas nevarēja apturēt. Tomēr man nelikās, ka uz diviem telefoniem skatītājiem būs interesanti skatīties, tāpēc Pulenka operā noņēmu to telefonu tēmu nost.

Tā ir saruna tieši ar atšķirīgajām dvēseles daļām, no kurām viena varētu būt nopietnāka un aicina pie sapratnes, bet otra tāda, kurai nekas neinteresē – citreiz ir situācijas, kad arī es savā vecumā saku – ai, gan jau kaut kā, negribu iedziļināties, neko te nevaru izdarīt, darām tā, kā ir. Bet tā otra grib saprast – bet tu taču teici tā un darīji šitā!

Dzīve starp šīm divām būtnēm – ko konkrētajā brīdī gribam vai negribam, vai gribam aizmukt, vai gribam izrisināt. Bet tāda jau ir tā dzīve."