LSM ziņās: Čells – tas esmu es. Saruna ar franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu

Pasaulslaveno franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu latviešu klausītāji iepazina jau 2015. gadā, kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" 10. sezonas atklāšanas koncertā Lielajā ģildē.

Virtuozā mūziķa un "Sinfonietta Rīga" viesošanās šopavasar Ķelnē bija šīs radošās sadarbības turpinājums. Nu Keirass atkal atgriezies Rīgā, šoreiz kā Rudens kamermūzikas festivāla viesis, lai savā izlolotajā Johana Sebastiāna Baha čellsvītu un atbalsu programmā 20. oktobrī Melngalvju namā piedāvātu muzikālu ceļojumu cauri gadsimtiem, kultūrtelpu nospraustām robežām un skaistuma etaloniem. Sarunā ar Latvijas Radio mūziķis stāsta par daudzveidības nozīmi savā repertuārā.

Dāvis Eņģelis: Kāds latviešu diriģents raksturojis čellistus šādi: "Čellisti apzinās sava instrumenta dievišķīgo skaņu un romantisko elpu. Arī viņi paši līdzinās savam instrumentam — aristokrātiski, ar apgarotu dvēseli, cildeni." Sakiet, vai kaut kādā veidā jūsu raksturs atbilst jūsu čella raksturam?

Žans Gijēns Keirass: Kas mani piesaistīja čellam, kas man tajā patīk — tam ir tik daudz šķautņu, tik daudz raksturu. Jā, čells ir dziedošs instruments, jo jāspēlē ar lociņu. Saviem studentiem vienmēr salīdzinu čella spēli ar dziedāšanu. Mūsu modelis ir dziedātāji. Balss ir mūsu modelis.

Bet čells var nozīmēt arī tik daudz citu lietu. Čells var būt skaņas, kas ar instrumentu pilnīgi neasociējas.

Un, paldies dievam, mūsdienu komponisti to padziļināti pēta. Čells spēj iemiesot ļoti dažādas pasaules.

Tā ir arī atbilde uz jūsu jautājumu — tas esmu es. Man vienmēr vajadzējis spēlēt ļoti daudzveidīgu repertuāru.

Mans raksturs man nekad neļautu darīt vienu un to pašu. Es nevarētu būt romantiskā laikmeta čellists, kurš spēlē tikai skaistas, romantiskas frāzes. Tam es vairs neticētu. Tamdēļ savās koncertprogrammās man patīk vienkopus likt skaņdarbus, kas viens ar otru savienojas, bet arī tādus, kas viens ar otru konfliktē. Lieku kopā laikmetīgus skaņdarbus ar klasicisma, baroka repertuāru un vēroju, kā tie satiek, kā veidojas dinamika starp šiem dažādajiem skaņdarbiem. Kā tie viens otram palīdz iegūt dzīvību.

Tātad ne velti visi jūs slavē par jūsu daudzpusību. Tas izriet no jūsu rakstura. Jūs nevarētu visu mūžu spēlēt tikai laikmetīgos čellkoncertus.

Jā. Es arī nevarētu visu laiku spēlēt Dvoržāka Koncertu, kas nenoliedzami ir viens no meistardarbiem, un man patīk šīs koncerts. Nepieciešamība pēc daudzveidības izriet no tā, ka mūzika pēc savas iedabas ir dzīva māksla. Būtu nepareizi sevi iegrožot vienā rutīnā. Sajust izaicinājumu, manuprāt, atskaņotājmāksliniekam ir ļoti veselīgi. Pašlaik mana dzīve ir sevišķi izaicinoša, pēdējās nedēļas bijušas pilnīgi trakas, es spēlēju visas Baha svītas, bet arī programmu, kurā Baha svītas apvienotas ar laikmetīgu mūziku. Tas ir trīs stundu garš koncerts, mazliet neprātīgs izaicinājums. Tāpat ierakstīju "Donu Kihotu", pirmatskaņoju brīnišķīgā franču komponista Tristana Miraija koncertu. Pašlaik sadarbojos ar Amsterdamas "Sinfonietta", iestudējot norvēģu komponista Rolfa Valina darbu, arī Haidna koncertu.

Es nepārtraukti lēkāju no viena repertuāra uz citu, pašlaik tas ir gandrīz jau par traku, bet man nav laika apstāties un sākt garlaikoties.

Plašāk šeit!