Līdz 15. augustam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā apskatāma multimediāla izstāde "Tautasdziesmu teicējas. 1991", par kuru "Klasikai" plašāk stāsta fotomākslinieks Jānis Deinats un režisore Dace Micāne-Zālīte.

Izstādē satiekas laiks un cilvēki, tautasdziesmas un novadi, kā arī skatītāja pieredze un sajūtas, ciemojoties pie tautasdziesmu teicējām pirms 29 gadiem. Ieeja bez maksas.

Ekspedīciju materiāliem īpašu vērtību piešķirt fakts ka tie uzņemti pirmajā atdzimušās brīvvalsts gadā. Darbs ir daļa no Latvijas vēstures, sākotnēji tā bija dokumentālā kino operatora Andra Slapiņa (1949–1991) iniciatīva, kurš pie Rīgas Videocentra rosināja veikt izbraukuma ekspedīcijas pie tautas dziesmu teicējām, bet nepaguva. Pirms ekspedīciju sākuma 1991. gada 20. janvārī militārās vienības "Omon" apšaudes laikā Bastejkalnā operators tika nošauts. 1991. gada 21. martā no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga vēstulē Dacei Micānei-Zālītei raksta: "[..] Vispirms priecājos dzirdēt, ka multimediju projekts "Tautas dziesma", kas Andrim Slapiņam bija tik ļoti pie sirds, tiek turpināts Jūsu vadībā".

Izstādes mērķis ir pabeigt reiz iesākto Andra Slapiņa ideju un eksponēt ekspedīciju vākumu multimediālas izstādes formātā.

Izstādē skatāmas latviešu laikmetīgās fotomākslas meistara Jāņa Deinata fotogrāfijas pirms 29 gadiem, kad mākslinieks fotografēja ar "Zenit" kameru, melnbaltās fotogrāfijās fiksējot notikuma vietas un tautasdziesmu teicēja vienkāršības unikalitāti. Viestura Graždanoviča operatora un mākslinieka acs dokumentē ekspedīciju – arī tautasdziesmu teicējas krunciņas sejā sievietei gandrīz bīstamos tuvplānos, un izrādās – tie ir apgaroti. Režisore Dace Micāne-Zālīte kā laivinieks pa krāčainu upi darbu ved uz priekšu gan toreiz, gan tagad.

Pirms 29 gadiem intervētas teicējas un izveidota koncepcija veidot ekspedīciju karti pēc modeļa "vienā gadalaikā viens novads": Latgale – ziema, mūžs, Kurzeme – pavasaris, kristības, Vidzeme – vasara, Līgo, Sēlija – rudens, kāzas.

Īpaši jāizceļ bagātie folkloras vākumi Lejaskurzemē, kā arī pie kuršiem Sventājā, tagadējā Lietuvas teritorijā. Lai parādītu pirms 29 gadiem filmētos un fotografētos, skaņu lentē ieskaņotos materiālus ir strādāts vairāk nekā divus gadus un materiāli ir digitalizēti, braukts ekspedīcijās pie teicēju tautasdziesmu mantiniekiem. Tā pirms gada Košragā tapa ekspedīciju filma "Helmī Stalte – līvu vēja balss", kurā folkloriste un kultūras personība Helmī Stalte dalās atmiņas par Atmodas laiku, folkloras kustību ceļā uz brīvu Latviju.

Izstādes saturu papildina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja patapinātās senlietas –  pūralāde, saimes galds, krēsli, šūpulis, cimdi, lakats un vainagi. Ekspozīcijā izvietoti pieci ekrāni, kuros var apskatīt folkloras ekspedīciju videofilmas, iemūžinātas Latvijas teicējas dziedot, esot savā mājās, lauku sētas vidē.

Izstādes iekārtotāji ir māksliniece Sandra Strēle un inovatīvu mākslas projektu īstenotāji Latvijā, starptautiski atzīta dizaina firma "YESWECAN" Rolanda Streļča vadībā.

Liene Jakovļeva: Izstāde ir skaists notikums, kas met tiltu no pagātnes uz šodienu, no paaudzēm uz paaudzēm un ļauj pabūt pavisam citā pasaulē. Tātad – bija 1991. gads, un jūs abi un vēl arī operators Viesturs Graždanovičs ceļojāt pa Latviju. Idejas īstenošana bija iecerēta kopā ar Andri Slapiņu, bet tad notika tas, kas notika – personālijas transformējās, bet iecere palika.

Dace Micāne-Zālīte: Jā, pati iecere palika. Bija 1991. gads, un mums ar Andri Slapiņu un Jāni Deinatu bija jādodas Rīgas videocentra rīkotajās ekspedīcijās. Tā patiesi bija Andra iecere. Toreiz strādāju Komponistu savienībā un šad tad gāju uz videocentru kādus mazākus darbus padarīt. Tur arī Andris mani satika, jo tolaik sāku mazliet nodarboties ar videomākslu. Tā viņš uzrunāja mani, sakot – jābrauc un jāiemūžina sievas, kuras dzied! Jau iepriekš Andris bija pie viņām viesojies – viņa dokumentālās filmas ir lielisks apliecinājums tam, ka šajā žanrā viņš bija ļoti iestrādājies, Andris zināja ceļu pie teicējām. Un tad jau mums bija jādodas ceļā ar Jāni, Viesturu un busiņu – ja producentam Gatim Upmalim izdevās dabūt benzīnu, jo arī tā bija problēma. Vienmēr uzsveru faktu, ka braucām nevis kā folkloristi, bet jaunie mākslinieki, tāpēc varbūt tajās videofilmās ir brīži, kad kaut kur tālumā aiziet tiešā folkloras teicēja dokumentācija. (..) Kaut kā izgājām no formāta, ka ir teicējs un jaunais pētnieks, kurš visu pieraksta – mēs vairāk izgājām uz to, lai tvertu to visu mākslinieciski.

Un Jānis visu fiksēja ar savu "Zenītu"?

Jānis: Hm, kā lai to pasaka... Visās filmēšanas grupās mēs it kā visi esam draugi, bet beigās filmētāji tos fotogrāfus ciest nevar. Jo viņi ir klikšķinātāji. (smejas) Līdz ar to tas, kas ir fotografēts, nav filmēts, un otrādi. Tolaik šajā jomā biju pilnīgs iesācējs.

Ar šodienas acīm skatoties, domāju – ak, dieniņ, to un to būtu darījis citādāk. Bet esmu arī fatālisma piekritējs – tā, kā bija, tā ir labi. (..) Vissvarīgākais, ka ir piefiksēts laiks. Savu daļu izstādē veidoju no pagājušā laika prizmas.

Kā var parādīt laiku? Pieņēmu lēmumu, ka veidošu nevis atsevišķus daiļus portretus, kuru ir pietiekoši daudz, bet kā filmu – kadru pēc kadra, izstādot tieši laika sekvenci, kurā varbūt ir veiksmīgs kadrs, pēc kura ir arī kāds neveiksmīgs, bet – tā bija, un tas ir svarīgi.

Gluži tāpat kā jebkura cilvēka dzīvē – viena diena ir veiksmīga, otra – neveiksmīga, bet tā ir šī cilvēka dzīve. Šo principu gribēju parādīt arī savās fotogrāfijās, veidojot izstādi.

Kad jūs to 1991. gadā izdarījāt – kas notika tālāk ar šiem materiāliem? Tagad ir pagājuši divdesmit deviņi gadi...

Jānis: Ir tikai viens vārds – nauda. Tā beidzās.

Un viss safilmētais materiāls vienkārši klājās ar putekļiem?

Jānis: Jā!

Dace: Gluži tā laikam nebija, jo kaut kādu materiālu, demo versiju, sataisīju.

Jānis: Bet lai izdarītu kaut ko paliekošu kaut vai izstādes veidā, bija nepieciešams elementārs finansējums. Taču atcerēsimies, ka bija 1991. gads.

Un tagad pagājuši tieši 29 gadi – atnāca nauda vai atnāca ideja?

Dace: Vispirms es atbraucu atpakaļ no Amerikas. Esmu repatriante. Viesturs to uzzināja. Kamēr dzīvoju Amerikā, arī tad sazinājāmies – domājam ar kādu projektu pieteikties, kad bija Latvijas simtgades filmu projekts. Kad ar ģimeni atgriezos atpakaļ, Viesturs mani atrada, un teica – varbūt šis ir īstais brīdis izstādei?

Es jau strādāju Ojāra Vācieša muzejā, satikāmies ar Jāni, un vienkārši sapratām, ka šis ir tas laiks.

Tad sākās stratēģijas izstrāde – bija jāraksta projekti, un visi, kas tos raksta, saprot, ka tas ir ļoti grūts posms, jo ir ļoti skaidri jānodefinē, ko tad mēs vēlamies panākt, kas mums ir, kā mums trūkst, kā mēs izstādi redzam šodienas kontekstā, kāpēc tā būs dzīva, elpojoša, interesanta.

Cik garš kopumā ir safilmētais materiāls? Ja nu kāds cilvēks gribētu noskatīties visu...

Dace: Viņš var atnāk desmitos no rīta un iet projām četros vakarā. Tas ir viens izstāžu laika formāts. Otrs – atnākt divos dienā un iet projām astoņos vakarā. (..) Pateicoties LG un Digitālā Latvija, mums ir pieci ekrāni. Uz lielā ekrāna burtiski kā kinoteātrī ir filmu seansi – ja vēlies atnākt un noskatīties videofilmu par Mariju Lāci, jānāk vienos. Ja vēlies redzēt filmu par Helmī Stalti, nāc uz pulksten trijiem. Programma salikta tā, lai, ja cilvēkam patiešām ir interese par vienu noteiktu novadu, noteiktu filmu vai ekspedīciju, tas redzams laika līnijā uz lielā ekrāna. Savukārt mazajos ekrānos ir katras ekspedīcijas filma, kas sakārtota apmēram 40 minūšu garumā – tā klausāma austiņās, pa visu telpu skan lielā ekrāna balss.

Un tad ir vēl daudz visa kā cita – piemēram, Jāņa Deinata fotogrāfijas. Jāni, kā tu šīs fotogrāfijas šo laiku saglabāji?

Jānis: Bildes glabājas tieši tāpat kā toreiz. Fotogrāfijas bija uztaisītas, un Dacei tās bija - toreiz atdevu Videocentram, bet, kā vienmēr, atdodu savas bildes un to tālāko likteni nezinu. Fotogrāfs jau ne vienmēr ir arhivārs – manā arhīvā glabājas un vēl arvien glabājas negatīvi.

Esmu vairāk fotogrāfs nekā arhivārs, un arī ikdienas darbā man vairāk patīk fotografēt, nevis rakņāties arhīvos. Bet, ja saņemas...

Šoreiz bija jāizvēlas, jāskenē, jāveic konceptuāla atlase – arī tur ir pietiekoši daudz darba. No brīža, kad sākām to darīt, izstādes veidols atradies pastāvīgā mutācijā – sākotnējā versija, kādu bijām iecerējuši, ļoti atšķiras no tās, kāda redzama pašlaik.

Vairāk un plašāk - ierakstā!