Pasaules mūzikas prese viņas balsi dēvē par  eņģelisku, briljantu un brīnumainu. Piektdien, 13. jūlijā, koncertā Lielajā ģildē mēs beidzot viņu dzirdēsim Rīgā! Baroka dziedātāja Jūlija Ļežņeva – sirsnīgs dabas bērns ar galvu reibinošu starptautisku karjeru - sarunā par dzīvi un mūziku.

Sahalīnu salās dzimušās Jūlijas Ļežņevas vārds Eiropas klausītājiem kļuva pazīstams jau 2008. gadā, kad, saņemot franču baroka lietpratīgā diriģenta Marka Miņkovska aicinājumu, viņa piedalījās J. S. Baha “Augstās mesas” kamerieskaņojumā. Pēc šīs sadarbības sekoja nākošie uzaicinājumi, toskait dziedones Kiri te Kanavas ielūgums uzstāties Londonas Karaliskajā Alberta zālē, britu klasiskās mūzikas balvas ceremonijā, kas jaunajai un vēl nezināmajai dziedonei nesa galvu reibinošus panākumus.

Jūlija ir Jeļenas Obrazcovas Starptautiskā vokālistu konkursa divkārtēja Grand Prix ieguvēja. 2009. gadā, būdama tikai 20 gadu veca, viņa uzvarēja prestižajā Mirjamas Helinas vokālistu konkursā, kļūstot par jaunāko laureāti šī konkursa vēsturē, bet gadu vēlāk plūca jaunus laurus Starptautiskajā operdziedātāju konkursā Parīzē, un līdz 2014. gadam viņas godalgu un balvu sarakstā gan par uzvarām konkursos, gan par albumu panākumiem ir 16 godalgas.


Šodien Jūlija Ļežņeva ir viena no spilgtākajām savas paaudzes baroka mūzikas balsīm, brīvmāksliniece un lielākoties koncertē ar dažādiem pasaules orķestriem un māksliniekiem, dziedot baroka un agrīnā klasicisma repertuāru. Viņa ieskaņojusi vairāk nekā desmit tvartus, ko pēdējos gados izdod ierakstu nams DECCA. Albums Alleluia, kur kopā ar ansambli Il Giardino Armonico un diriģentu Džovanni Antonīni ieskaņota A. Vivaldi un V. A. Mocarta mūzika, 2013. gadā saņēmis ierakstu balvu Echo Klassik.

Intervijā Ilgai Augustei Jūlija Ļežņeva atklāj, ka viņas tēta dzimtā vīrieši septiņās paaudzēs bijuši garīdznieki un pēdējais šajā pleādē - vecvecvectētiņš, kurš jaunībā gribējis kļūt par operdziedoni, pat ticis pieņemts darbā Imperatora operteātrī. Taču viņa tēvs kategoriski bijis pret un pieprasījis izvēlēties garīdzniecību. Jūlija tic, ka vecvecvectētiņa nestais upuris ietekmējis arī viņas likteni. Vaicāta, kas atklājis viņas balsi, dziedātāja atceras:

"Māmiņa stāstīja, ka, pirms sāku runāt, visi centieni kaut ko pateikt, izklausījušies kā dziedāšana. Visi mazi bērni jau izdod skaņas, bet man patika tās pagarināt, tā kā izdziedāt. Agri sāku dziedāt, ātri augu, un jau bērnudārzā audzinātāji pamanīja, ka man ir laba dzirde. Viņi ieteica mammai laist mani mūzikas skolā, ko ar lielu patiku viņa izdarīja, jo uzskatīja, ka katram bērnam sevi jāizmēģina arī mūzikas skolā, zīmēšanā, deju nodarbībās - varbūt, ka kaut kur parādīsies talants. Ja nepatiks, tad ar varu nespiedīs. Bet man tas ļoti gāja pie sirds, vēl vairāk - visi  skolotāji apgalvoja, ka esmu ļoti apdāvināta.

Tomēr reizumis māmiņai nācās mani mudināt vingrināties spēlēt klavieres, jo gribējās jau arī pavadīt laiku ar draudzenēm! Bet tas bija pareizi – kaut vai stundu dienā jāvingrinās ir, lai no Tevis kaut kas sanāktu".

 Siltus vārdus Jūlija Ļežņeva velta arī visiem saviem skolotājiem – no mūzikas skolas laikiem līdz pat Terēzai Bergancai, Tomasam Kvasthofam un Kiri Te Kanavai, bet uz jautājumu kad un kā viņa iemīlējusi baroka mūziku, saka:

"Ja godīgi, tas notika tikai pateicoties vienam cilvēkam – manai solfedžo skolotājai Jeļenai Kirokosovai Maskavas mūzikas skolā, pie kuras mācījos no septiņu līdz 14 gadu vecumam. Kad man jau bija gadi 11 vai 12,  viņa uzdāvināja Baha kantāšu albuma kopiju, sekoja Hendeļa "Herkuless" Džona Eliota Gārdinera interpretācijā, Vivaldi albums ar Čečiliju Bartoli, unikāls Baha Mateja pasijas ieraksts. Pateicoties viņai, tiku pie lielas ierakstu kolekcijas. Tas, ko dzirdēju, mani pilnīgi apbūra.

Es kļuva par šīs mūzikas karstu pielūdzēju un bez tās jau vairs nevarēju iedomāties savu dzīvi. Tās bija manas skaņu „dienasgrāmatas”, es tās klausījos regulāri. Tajos skanēja visa mana dzīve, mani sapņi un fantāzijas. Vienmēr, kad mēs ar vecākiem devāmies uz kādu muzeju, pirku reprodukciju albumu un to šķirstīju, iegaumējot gleznotāju vārdus.

Renesanse, baroks, manierisms, tas viss bija neprātīgi skaisti, un šis vizuālais kopā ar dzirdamo man pavēra pilnīgi citu pasauli - paralēlo pasauli, kas galīgi nesaistīta ar ikdienišķām skolniecītes gaitām Maskavas mūzikas skolā."

2013. gada raidījums ciklā "Orfeja auss", kurā par Jūlijas Ļežņevas albumu Alleluia ar Hendeļa, Mocarta, Porporas un Vivaldi mūziku diskutē Ieva Parša, Andris Veismanis un Orests Silabriedis.