Kristīgajai pasaulei nozīmīgajā Lielajā piektdienā Rīgas Domā skanēs mūzika, kas runā par Klusās nedēļas notikumiem un aicina uz pārdomām un apceri, arī stiprina un ļauj sirdij atplaukt Lieldienu gavilēs.

Latvijas Radio koris un Sinfonietta Rīga diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā katedrāles velves pieskandinās ar diviem izciliem opusiem – pašmāju meistara Jura Karlsona Adoratio un mūsdienu ievērojamākā skotu komponista Džeimsa Makmilana Stabat Mater.

"Jau labu laiku Lielo piektdienu konsekventi sagaidām Rīgas Domā – ne tikai ar muzikālu, bet arī iekšēju sajūtu," atklāj koncerta idejas autors un diriģents Sigvards Kļava. "Šos koncertus arī speciāli auklēju Doma baznīcas akustikai un atmosfērai, kas cieši saplūst ar ciešanu laika iekšējo cilvēcisko sajūtu.

Ne vienmēr Doma velves 'pareizi' reflektē, piemēram, ar liela prieka spoži muzikālām, briljantām  izpausmēm. Tieši rāmums, dziļums, spēja apstāties un pārdzīvot – tam allaž tieši Doma baznīcas velves dikti palīdzējušas."

Diriģents arī stāsta, ka koncerta pamatbūtību nosaka kristīgās pasaules lielais notikums – solis ceļā uz vislielāko prieka dienu jeb Lieldienu svētdienu. "Kā allaž, mēģinu veidot muzikālo dialogu "pasaule un mēs". Šajā gadījumā – lielmeistara Džeimsa Makmilana opuss Stabat Mater, un tam iepretī mūsu pašu Jura Karlsona skaņdarbs Adoratio. Koncerta struktūra veidota virzībā uz Lieldienu svētdienu. Makmilana opuss veltīts milzīgajam, dziļajam pārdzīvojumam, ko izjūt raudošā Kristus māte pie krusta, redzot, ka viņas dēls atdod savu dzīvību par mums visiem, nesot milzīgo upuri.

Makmilans spēj jaudīgi parādīt, ka raudošās mātes sāpes, redzot sava dēla nāvi, ir ne mazāks varoņdarbs kā paša dēla aiziešana.

Ārkārtīgi uzvilkta, ļoti dziļu sāpju iemiesošana mūzikā pretstatā dievišķajai mīlestībai, dievišķajam mieram – tā Makmilans veido savu muzikālo konstrukciju. Un tad nākošais etaps – Jura Karlsona Adoratio, kas noskaņās risinās līdz Lielās piektdienas rīta atmosfērai un ir dievišķā likuma jeb kanona vēstījums.

Dialogs no mātes ciešanām līdz apskaidrībai – tas ir ne tikai muzikālais, bet arī idejiskais ceļš, ko mēģināju koncertā parādīt un izdzīvot."

Abi komponisti ir laikabiedri, kā atšķiras viņu mūzikas valoda – vai ir kādi krustpunkti, vai tomēr tās ir diezgan atšķirīgas skaņu partitūras? "Katrs meistars ir ar izteikti savu muzikālo un garīgo identitāti, bet tas, kas viņus vieno, ir katoliskā vertikāle – būtiskais virziens, ko saucam par ceļu pie Dieva," atzīmē Sigvards Kļava. "Džeimsa Makmilana garīgajos opusos tas redzams:

var atšķirt, vai sakrālie opusi ir tikai kādas muzikālas formas ietvars, vai cilvēks tiešām patiesi tam tic.

Un tā ir kopējā lieta, ko izjūtu – tas ceļš ir bez flirta, bez ārišķīga efekta, ļoti pārdzīvots un izjusts. Kas attiecas uz skaņu valodu, muzikālajā domāšanā abi ir ļoti suverēni. Juris Karlsons ir izcils meistars orķestrācijā un kompozīcijā – cik garšīgi un jaudīgi skan viņa orķestra un kora konstrukcija! Makmilanam, tāpat kā Arvo Pertam vai mūsu Pēterim Vaskam, ir ļoti maz nošu, bet daudz dziļuma un ļoti daudz pārdzīvojuma. Šie divi atšķirīgie mūzikas rakstīšanas un kompozīcijas paņēmieni radīs arī šīs divas pasaules.”