Sestdien, 15. jūlijā, sāksies sešpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Viena pēc otras tiks atklātas trīs vizuālās mākslas izstādes, bet plkst. 19.00 koncertzālē "Cēsis" dienu noslēgs Latvijas Radio kora programma „Dziesmas bez vārdiem”, kurā mūzika runās glezniecības valodā.

Sigvarda Kļavas vadībā kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavartu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža, Andersa Hillborga un Santas Ratnieces mūzika.

Kā nonācāt pie šādas koncertprogrammas, kurā mūzika, kā rakstīts anotācijā, runās vizuālās mākslas valodā?

Bija sajūta, ka Cēsu Mākslas festivālam piestāvētu tāds skaņuraksts vai muzikāla izteiksme, kas regulāros koncertos varbūt nav tik bieži sastopama. Programmas, vismaz manā gadījumā, veidojas no vairāku sakritību kopuma. Daļai no šīs programmas mēs plānojam veikt ierakstu mūsu izdevējkompānijai Ondine, daļa skaņdarbu ir jau iegūlušies „zelta repertuārā”. Ja runā par Džonu Keidžu, šo laiku un viņa mūziku, mūsu pagājušgad izdotā plate plūca laurus tieši par mūsu izpildījumu, to, kā mēs redzam šo Džona Keidža provokāciju. Es nevis lielos, bet apmēram stāstu, kā veidojās programma. No vienas puses, tie ir dažādi autori, bet

viņi visi runā ar cilvēka balsi kā brīnumainas skaņutelpas veidotāju. Tā caur un cauri būs balss veidota mūzika, kuras spēles noteikumi ir daudz tuvāki orķestrālai krāsai nekā dziesmai.

Plānojam šo programmu vēl attīstīt ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem, bet tas lai paliek mans mazais noslēpums. Noslēpums provocē uz citām sajūtām. Ja ar to sapratīsim, ka šī būs kormūzika, kurā nav valodas un vārdu, tas būs tas vēstījums, ko es vēlos pateikt. 

Koncertprogramma ar diezgan gleznainu muzikālās valodas ievirzi ļoti labi saskan ar Cēsu Mākslas festivāla pirmās dienas programmā paredzēto trīs izstāžu atklāšanu, taču šajā koncertā otas un krāsas būs koristu balsis un sitaminstrumenti. Kā instrumenti papildinās kori? Vai varbūt būs tieši otrādi?

Līdzīgā koncertā jau esam muzicējuši kopā ar Miku Čavartu. Tas ir brīdis, kurā šajā muzikālajā dialogā sarunājas kora balsis un muzikālās gleznas veidojošā mūzika un perkusionists, kas spēlē ar pagalam neikdienišķiem un netradicionāliem perkusiju instrumentiem. No mēģinājumiem man iesēdusies sajūta, ka tās ir viena otru papildinošas lietas un koncertprogrammu attīstošas lietas. Miks spēlēs uz ļoti interesantiem skaniskiem dēļiem ar nosaukumu klangas, otra instrumentālā palete būs ar daudziem dažādu izmēru gongiem. Perkusijas noteikti koncertprogrammā ienesīs savu jaunu etapu un nogriezni.

Man patīk, ka programma ir viens stāsts un viena dramaturģiska līnija. Ceru, ka arī klausītājiem ceļš būs redzams.

Par Džonu Keidžu mums nu ir skaidrs, bet cik labi Latvijas Radio koris ir pazīstams ar Žibokles Martinaitītes un Andersa Hillborga vārdiem un viņu mūziku?

Hillborga opusa nosaukumu nevar izlasīt, jo tas ir dažādu burtu sakopojums. Kādu laiku tas bija viņa vienīgais kora opuss, tagad vēl daži ir nākuši klāt. Kora repertuārā tas ir viens no skaņdarbiem, ar kuru starptautiskā arēnā cenšamies rādīt, ko ar cilvēka balsi var izdarīt. Mūzika ir caurcauri minimāla un eskētiska, bet tās skaņu bilde brīžiem ir ļoti fascinējoša. Programmā nav pieminēts vēl viens uzvārds – mūsu pašu Santa Ratniece, kura arī ar mazu bezvārdu skaņu glezniņu tiks pārstāvēta. Skaņdarbu sauc „Pēcgaisma”. Tuvākajā laikā grasāmies ierakstīt Žibokles Martinaitītes albumu. Viņa mums raksta jaunu opusu, kurš solās būt gatavs augustā, lai septembrī mēs to šeit, Rīgā, varētu pirmatskaņot.

Ļoti interesanta mūzika un ļoti interesanta meitene – viņa ir Ņujorkā dzīvojoša lietuviete, kas līdz šim kormūziku raksta ar sevis izdomātu valodu, patskanisko izteiksmību.


Kad klausījos šo Hillborga opusu Latvijas Radio kora sniegumā, tad patiešām likās, ka tā ir mirguļojoša, gandrīz vai kosmiska mūzika. Keidžs, iespējams, visā šajā galaktikā ienāk ar solfedžējošiem un ne tikai skaņurakstiem, bet Martinaitīti dēvē par faktūras burvi, iluzionisti, kura, veidojot mūzikas telpu, to piepilda ar augstu spriedzi, klausītāju nostādot starp realitāti un pārpasaulīgiem stāvokļiem. Vai mūzika, ko šajā koncertā atskaņosiet, būs atbilstoša šim raksturojumam?

Kad mūzikas pirmavots ir tava muzikālā fantāzija, nevis poēzija, vēstījums vai saturiskais ietvars, tad šī fantāzija liek spēlēties un to piepildīt ar savas valodas vai balss paņēmieniem. Atliek tikai fantazēt, ko tik visu ar cilvēka balsi nevar izdarīt. Manuprāt, tas nav tikai tāds triks, ko komponiste ir izdomājusi pamēģināt. Es jūtu, ka tas ir viņas muzikālās domāšanas veids, jo visi viņas kora opusi ir veidoti ar tādu kā instrumentālās domāšanas klājienu, kas mūsu korim, manuprāt, piestāv – katrai balsij ir atsevišķas skaņu un tembra iespējas, līdz ar to esmu pilnīgi pārliecināts, ka katram korim viņas skaņdarbi skan pilnīgi savādāk, jo tie veidojas no katra dziedātāja individuālās varēšanas, talanta un savpatības.