Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens un opera 20 minūtēs. Signes Lagzdiņas Stokholmas iespaidi

Aizvadītās nedēļas izskaņā devos uz Stokholmu, un tajā divi krasi atšķirīgi notikumi: viens - vairāk latviskā zīmē, Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens Zviedrijas Karaliskajā koledžā, kur Jānis noslēdza maģistra studijas mūzikas producēšanā.

Taču otrs, manuprāt, ļoti interesants formāts tam, kā zviedri veicina šībrīža komponistiem un dramaturgiem sadarboties - lai radītu jaunas laikmetīgās operas.

Opera 20 minūtēs – vai tas maz iespējams?

Short stories - interesants formāts tam, kā zviedri veicina šī brīža komponistiem un dramaturgiem sadarboties, lai radītu jaunas laikmetīgās operas. Izrādās –

Zviedrijas Karaliskajā operā jau piekto reizi ir īstenots projekts Short stories, kur katrā pirmizrādi piedzīvo trīs laikmetīgās operas, bet katra tikai 20 minūšu garumā. Arī šoreiz – 29. maijā Zviedrijas Karaliskajā operā notika pirmizrāde sērijai Short Stories V.

Pirmais cikls aizsākās 2016. gadā. Operas ir radītas pārsvarā zviedru valodā un tās tiek izrādītas Zviedrijas Karaliskās operas intīmākajā telpā – kupola zālē ar nosaukumu Rotunda, kas zviedru valodā nozīmē apaļa vai noapaļota telpa ar kupolu. Tā ir salīdzinoši neliela zāle, kur skatītāji un izpildītāji viens otram atrodas tuvu, kas rada intīmu un personīgu pieredzi. Turklāt šīs operas pirms pirmizrādes sarunas norisinājās darbinieku kafejnīcā – tātad tā sajūta, kurā esi uzaicināt ir pavisam tuvu – tur nav tā greznā galvenā ieeja, bet ejam iekšā pa sānu durvīm, pieredzēju, ka tur pat man garām pagāja vairāki solisti – tātad arī tā barjera tiek nojaukta starp skatītāju un mākslinieku.

Pirms pirmizrādes sarunas notika arī zviedru valodā, bet tajās varēja ieraudzīt visu trīs jauno mini operu autorus – komponistus un libreta autorus.

Pirmā opera bija komponista Davida Saulesco un libretistes Toras van Platenas darbs The Loving Mother jeb "Mīlošā māte". Stāsts par jauniem vecākiem, kuru dzīve tiek ietekmēta ar bērna piedzimšanu un ar to saistītajām bažām un izaicinājumiem.

Šī opera izvēlējas, manuprāt, diezgan aktuālu problemātiku modernajās valstīs, kad nereti jaunās māmiņas ir raižu pilnas, taču viņām trūkst lietpratīga atbalsta – tur parādās strādājošā jaunās māmiņas māte, kurai īsti nav laika iedziļināties šajās raizēs, parādās arī no darba skrienošais tēvs, kurš cenšas atbalstīt,

taču arī viņam nav īsti pareizo rīku sievas atbalstam, un tad darbojošos personu vidū ir arī medicīnas darbiniece, pie kura jaunā māte vēršas, bet jau drīz tas pārvēršas murgā, jo tā vietā, lai sniegtu vajadzīgo atbalstu, šī valsts instutūcija draud atņemt bērnu, kas beigās tā arī norit. Lai arī viss norisinājās zviedru valodā, dziedātāju tēlojums bija pārliecinošs, un bija viegli izsekot satura līnijām, tika uzturēta spriedze, arī muzikālā partitūra spilgti ilustrēja notiekošu, gan jaunās māmiņas bažas, gan tuvojošās briesmas, kad viņai draud bērniņu atņemt.

Stāsts ļoti sāpīgs, taču acīmredzami arī Zviedrijā gana aktuāls, lai par to runātu caur mākslas prizmu un arī aktualizētu plašākas diskusijas, kādi tad ir reālāki un uz atbalstu vērstāki rīki, lai atbalstītu jaunās māmiņas, kuras nonākušas psiholoģiskās vai jebkādās citās grūtībās šajā tik trauksmainajā dzīves periodā. Manuprāt, arī Latvijas kultūrpolitikā šāds temats labi iederētos, kas varētu veicināt plašākas diskusijas.

Otrā opera bija opera operā. The Rehearsal jeb "Mēģinājums" ir stāsts par diviem dziedātājiem, kuri gatavojas izrādīt mīlas ainu, bet viņu pašu attiecības ir daudz dziļākas, nekā režisors nojauš. Tad nu ar komiskiem un sadzīviskiem elementiem šī aina tiek izspēlēta vairākas reizes, piedzīvojot iekšējo attiecību spriedzi, saspīlējumu un beigās arī visa atrasinājumu.

Komponiste Ilva Freda un libretists Aleksis Haridi ļāva skatītājiem pasmieties un kopumā radīja vieglu mini operas atmosfēru, takā nelielu dziesmu spēli, vienlaikus arī man tā izskatījās pēc viņu pašu radošas laboratorijas, kurā atklājās atsevišķi spilgtāki atklājumi, bet kopumā šī mini opera man nešķistu tik lielas uzmanības vērta, lai domātu par tās izrādīšanu, piemēram, arī citās valstīs.

Trešā opera pēc starpbrīža ir opera ar nosaukumu Wild Bird, ko varam tulkot kā "savvaļas putns" vai "Brīvais putns". Stāsts ir par reālu personu Zviedrijas vēsturē: Lulu Foršelu, rakstnieci un Zviedrijas Karaliskās operas bijušā direktora meitu, kura tiek ievietota psihiatriskajā slimnīcā un cenšas no tās izbēgt.

Mazliet vairāk par šo operu mums pastāstīs tās komponists Stefans Klaverdāls, bet iesākumā iepazīstamies ar viņu pašu.

Stefanfs Klaverdāls: Esmu zviedru komponists un strādāju ar dažādiem mūzikas stiliem. Pēdējā laikā daudz strādāju ar kora mūziku.

Visu mūžu esmu dziedājis korī, tāpēc tā ir kā atgriešanās pie saknēm.

Darbojos arī ar elektronisko mūziku, un vairāki projekti ir tādi, kas ir pa vidu jebkam. Esmu sarakstījis jau sešas operas.

Signe Lagzdiņa: Iespaidīgi!

Es nezinu, kā tas notika, bet tā ir realitāte.

Es strādāju ar stāstiem vai stāstu stāstīšanu. Ne katru reizi pavisam konkrēti, bet man vienmēr ir kāds stāsts, kas virza manas kompozīcijas.

Iesākumā, kad sāku rakstīt mūziku, es vairāk pievērsos eksperimentālajai mūzikai, taču mani arvien vairāk interesē melodijas un tonālā mūzika. Piemēram, šī opera ir ļoti tonāla.

Vai šajā jomā jums ir kādi iedvesmotāji?

To ir tik daudz. Piemēram,

daudzus gadus mani ļoti interesēja Arvo Perts. Bet pēdējā laikā mani vairāk interesē komponisti, kuriem ir nedaudz daudzveidīgāka pieeja tonalitātei, piemēram, daudzi amerikāņu kora komponisti, un mani ļoti interesē arī mūzikas vēsture. Es vienmēr klausos seno mūziku.

Jā, es ieskatījos jūsu diskogrāfijā un tur ir tumša ambienta mūzika, dažas tautas mūzikas ietekmes, un tad meditācija ar klavierēm un melodijas izpausmes.. Vai arī jūsu operās ienāk šie mūzikas žanri?

Domāju, ka jā. Šajā gadījumā ne tik daudz elektroniskā mūzika,  bet citās operās elektronika ir kaut kādā veidā iekļauta. Dažas ir eksperimentālākas par citām, bet tās darbojas kā saikne starp visu, ko rakstu.

Vai varat īsi pastāstīt par jauno operu?

Stāsts ir ļoti interesants, tas ir par šo sievieti, Lulu Foršelu, kura bija sava veida "tā meitene" 20. gadsimta 40. gados. Visa viņas dzīve bija kā virpuļviesulis. Viņa bija operas direktora meita, šī paša opernama, kur mēs tagad sēžam. Viņas tēvs bija arī pazīstams operdziedātājs.

Traģisks notikums viņas sešu gadu vecumā notika Skansenā, zooloģiskajā dārzā, kas ir ļoti tuvu šai vietai, - tur lācis viņai norāva roku. Viņa bija pirmā kriminālromānu rakstniece Zviedrijā. Viņa bija cilvēks, kuru visi gribēja redzēt savās ballītēs. Viņas mīlnieks bija uzbūvējis lidmašīnu un viņi devās uz Āfriku un avarēja. Bet izdzīvoja.

Bet turpinājās citi lidojumi. Šķiet, ka viņa pārdzīvoja trīs vai četras aviokatastrofas. Un droši vien tāpēc viņai bija sāpes, pastāvīgas sāpes, kuru dēļ viņa sāka lietot pretsāpju medikamentus, no kuriem radās atkarība. Viņa vēlējās no atkarības atbrīvoties un devās uz psihoneiroloģisko slimnīcu, bet galu galā tie apstākļi tur viņu neapmierināja un viņas mīļotais devās viņu glābt. Viņi ar viņa lidmašīnu devās uz Norvēģiju, kur atkal avarēja…

Operas darbība norit slimnīcā, tur mēs pirmo reizi satiekam Lulu. Un viņa īsti negrib tur būt. Vēlāk ierodas viņas mīļotais un izglābj viņu no šīs vietas. Bet līdz tam viņa stāsta par savu dzīvi. Par visu, ko viņa ir piedzīvojusi. Piemetināšu, ka arī operas uzvedumā ir apspēlēta bērnībā gūtā trauma, lāča norautā roka, kas dziedātājai ir paslēpta cimdiņā. Dziedātāja šo Lulu atveidoja kā ļoti energisku, spītniecisku, mazliet bērnišķīgu, tomēr arī diezgan elegantu jaunu dāmu, kura, kā uzzinājām, Zviedrijā bija slavena 20. gadsimta 40. gados, bet kā ir tagad?

Viņa vairs nav tik slavena. Viņa bija slavena savas dzīves laikā, 40. gados, bet neviens viņu vairs īsti neatceras.

Tā kā viņas dzīve pati par sevi ir kā opera, mēs vēlējāmies, lai arī opera šķiet, ka tā ir mazliet lielāka par dzīvi. Ar to es domāju, lai skatītājiem būtu sajūta, ka tā ir pilna opera, jo mums ir tikai 20 minūtes.

Es ceru, ka operas laikā radīsies sajūta, ka mēs it kā sekojam viņai šajā dīvainajā dzīvē, ko viņa izdzīvo.

Šis ir viens interesants veids, kā paskatīties uz laikmetīgo operu, iekļaujot to vien 20 minūšu formātā. Ko jūs domājat par to?

Visgrūtākais šajā bija laika ierobežojums. Bet es domāju, ka tas padarīja to par vienu no interesantākajiem projektiem, ko esmu veidojis. To īstenot būtu vieglāk, ja tam būtu, piemēram, pusotra stunda, jo tad būtu laiks, lai iedziļinātos visā pamatīgāk.

Es domāju, ka operu interesantu padara stāsts. Viss sadarbojas kopā, lai sasniegtu mērķi un radītu mums izstāstītā stāsta izjūtu.

Kā jūs domājat, vai šīs formāts mēģina atrast veidu, kā tuvoties jaunākajai auditorijai?

Domāju, ka ikvienu piesaista stāsts, bet tas ir neatkarīgi no vecuma. Es domāju, ka tas vairāk ir ierāmējums, kas varbūt piesaista jaunāku auditoriju.

Ko jūs vēlaties, lai klausītāji, skatītāji paņem līdzi no jūsu operas?

Tāds muļķīgs personisks vēlējums ir, lai viņi iet mājās un dzied manas melodijas. Un ceru, ka varbūt  šī pieredze un stāsts skatītājus kaut kādā veidā būs aizkustinājis.

Šīs operas stāsts arī man bija visinteresantākais, bet muzikāli šķita, ka tomēr vairāk vai mazāk visi komponisti izvēlēs līdzīgu kompozīciju valodu, sekojot tekstam, sižeta attīstībai un tas man ļoti palīdzēja izsekot katram notikumam operas gaitā.

Atgādinu, ka visas šī operas ir rakstītas zviedru valodā, un tādas kopš 2016. gada Zviedrijā jau ir tapušas piecpadsmit.

Jānis Šipkēvics: Es negribu vēl nogatavoties! 

Tagad piedāvājam ieskatu, kā 30. maija vakarā Zviedrijas Karaliskajā mūzikas koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens, bet vārdu "eksāmens" šajā mirklī gribas ņemt nost un teikt vienkāršāk - Jāņa Šipkēvica jaunas radošas sadarbības, radošu muzikālu meklējumu koncerts, kas vienlaikus arī iezīmē viņa paša studiju noslēgumu Zviedrijas Karaliskajā mūzikas koledžā mūzikas producēšanā maģistrantūras programmā.

Sākumā pat nedaudz samulsu, jo biju gatava doties uz Zviedrijas Karalisko mūzikas akadēmiju, bet tad uzzināju, ka Zviedrijā izglītības sistēma jau kādu laiku ir mainīta un šajā ēkā, kas atrodas tuvu opernamam, aktīvs izglītības process vairs nenotiek. Tagad mūziku var doties studēt uz Zviedrijas Karalisko mūzikas koledžu, kur ir bakalaura un maģistra studijas, vai, piemēram, opermūziku var studēt Karaliskajā mākslu augstskolā, un, protams, ir vēl vairākas citas studiju iespējas citās Zviedrijas pilsētās.

Šo konkrēto programmu - mūzikas producēšanu - mūzikas koledžā nupat būs jau absolvējuši divi latvieši - Jānis Šipkēvics un Kristīne Botros, kura šīs studijas ir mācījusies arī bakalaura programmā. Ar Kristīni "Klasikā" sarunu piedāvāsim jau rīt "Rīta regtaima" laikā, bet tagad brauciens liftā un saruna par šo skolu kopā ar Jāni Šipkēvicu.

Kamēr mēs braucam: pastāsti, kas ir tavas mīļākās lietas skolā?

Jānis Šipkēvics: Mēs esam tagad apakšējā stāvā, kurš ir lielākoties saistīts ar to Mūzikas producēšanas nodaļu, te ir daudzas studijas, arī lielās. Esam blakus tieši tai "lillesaalen", kas ir mazā zāle, kur notika mūsu ieraksti, ko taisījām kopā ar Kristīni Botrasu, un skan Radio koris. Tas bija tāds pirmais lielais notikums, svarīgs moments.

Te ir pieci stāvi.

Piektajā ir rektors. Ceturtajā nekad neesmu bijis. Pa pārējiem forši var tā pastaigāties, skaisti skati. Alumīnija konstrukcijas esot ražotas Liepājā. 

Atceros pirmo dienu, kad es šeit ienācu, un te ir īstais brīdis arī pieminēt Kristīni Botros, un es nedrīkstu nepieminēt vispār katrā teikumā, viņa tiešām ir svarīgākais impulss, kas man atvēra durvis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē uz šo skolu,

palīdzēja man iejusties šeit un es atceros to pirmo dienu, kad es te atnācu tā kā ekskursijā, un es ieraudzīju, kā te ir, un sapratu, ka te ir ļoti iedvesmojoši, man tiešām gribas darīt. Man nav bijis nekāda attaisnojuma teikt, ka es nevarētu mesties iekšā, dziļumā un urbties tajā nozarē, ko es esmu šeit uzsācis mācīties. Un, protams, man bija labs tāds pieturas punktu arsenāls, kas man bija jāizpilda kā uzdevumi, kā lekcijas, semināri, daudzas lietas, kas vienkārši tev ir kā tāda obligātā viela, par ko es varētu būt sapņojis, ka tev ir obligāti jānoskatās šīs intervijas, tas viss ir par tēmām, kas mani super interesē, un domāju, es nevaru iedomāties labāku augstāko izglītību precīzāk par tēmu, kas ir šeit un tieši saistīts ar to, kas mani šobrīd interesē. Tādā ziņā baigi forši ir mācīties 40 gados, jo tu vari nodarboties ar to, kas tev patīk. Un turklāt, ja tās varbūt vēl tā kā mācības, tas ir kaut kas tik nepierasts - īstenībā profesionālajā vidē, ko tu aizmirsti, jau daudzus gadus darbojoties, cik orši, ka tev dod priekšā, tev liek lasīt, tev noliek uz galda, tev vienkārši ir ceļvedis. 

Tu ieteiktu citiem šeit braukt mācīties?

Jā, noteikti es iesaku, pirmām kārtām tāpēc arī, ka Latvija ir tuvu un var daudzas lietas arī turpināt un, iespējams, pat iesākt jaunas, joprojām vēl esot šeit, un maģistrantūrā tur arī tā slodze nav bijusi tāda, kas pilnīgi tevi noceļ no realitātes. Man tomēr ir arī ģimene, par ko man jārūpējas, un es gribu būt kopā ar ģimeni, un man ir daudz, daudz darba Latvijā, kaut kādā veidā mēs to varēs esam varējuši savienot. Un, protams, arī tas, ka Zviedrijas mūzikas producēšanas tradīcija ir kaut kas ļoti būtisks visas Eiropas un pasaules kontekstā, un šī, es domāju, ka viena no retajām vietām, kur tā ir pieejama kā akadēmiska disciplīna.

Turklāt Latvijā ir pārāk maz producentu.

Man šķiet, ka mums ir daudzi super talantīgi un arī ļoti spējīgi autodidakti, un tas ir vienkārši apbrīnojami, kā tas vienkārši arī tāda paša iniciatīvas formā var notikt, un tas ir pierādījums tam, ka tas var notikt arī bez tā, ka ir akadēmiska izglītība. Es domāju, ka tas ir tas, ko es gribētu mainīt vai pieredzēt maināmies, ir, ka šī mūzikas producēšanas un ierakstu lieta ir šobrīd, man liekas, ir tik ļoti nodalīta no mūzikas izglītības un ka tai būtu tik daudz lielāka loma un nozīme tai mūzikā, kādu mēs redzam arī nākotnē, un teikts, ka ir nopietnā un nenopietnā mūzika, tas vienkārši ir virspusēji, un tas pārsvarā, protams, ka ir no akadēmiskā skatupunkta. Bet man ir tā laime būt bijušam pilnīgi vienkārši līdz ausīm būt akadēmiskajā mūzikā, esmu pats absolvējis kordiriģēšanas klasi Mūzikas akadēmijā, un tāpēc es priecājos par visām iniciatīvām, kas arī nāk no Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas puses. Tā interese ir, un tā vilkme ir. Arī šeit ir bijusi delegācija kopā ar rektori, arī šeit mēs esam mēģinājuši arī palīdzēt tiem krustpunktiem veidoties. Es ceru, ka tas kaut kur arī aizvedīs. Un es domāju, ja tādi cilvēki kā Kristīne Butrosa, es domāju, ka arī viņa ir piemērs tam, kā to tiltu būvēt starp šīm divām valstīm un arī šīm divām vēsturiskajām pieredzēm.

Un visbeidzot, Jāni, tā mūzika, ko mēs šovakar dzirdējām, tā būs arī albumā?

Tā būs albumā, es esmu tādā jau finiša taisnē ar visu ieraksta procesu. Sākotnēji vispār mana doma bija tā, ka tas būs mans maģistra darbs, šis albums, bet tad es sapratu, ka tas ir pārāk plaši - rakstīt maģistra albumu par veselu albumu visā tā specifikā. Es koncentrējos tikai uz balsi, un es rakstīju, jā, par balsi kā instrumentu un par balss mūzikas producēšanas iespējām mūsdienās, un kā to var pielietot atpakaļgaitā no no eksperimentālā uz klasisko, teiksim, kā tu vari arī rakstīt kora mūziku, izmantojot vokoderi, un to pārnest atpakaļ arī to cilpotāju, ko es daudz izmantoju, arī kā to var izmantot, lai komponētu, teiksim, arī "klasiskas lietas". Otrdien ir maģistratūras noslēgums un aizstāvēšana, tad jau tas noslēgsies. Dažas lietas Latvijā, Rīgā, Jūrmalā, Dzintaros koncerts 19. jūnijā. Jūlijā dažas sesijas vēl uztaisīsim un augustā, es domāju, samiksēšu un tad jau rudenī šausim to gaisā.

(Saruna turpinās pēc koncerta)

Jāņa koncerteksāmens iesākas ar vienu balsi – viņa paša, kas, sadziedoties ar sevi, atgādinot viduslaiku dziedājumus, atklāja šo koncertu. Jānis te iepina arī Erika Satī mūziku, tad pievienojās arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkus un tad jau ar pārējie grupas biedri. …Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders.

Muzikāli man viss saviļņojošākais bija brīdis, kad Jānis duetā sadziedājās ar zviedru dziedātāju Stormu Dunderu.

Koncerts ar klausītāju pilno zāli noslēdzās ar iedvesmojošām stāvovācijām, jo Jāņa tiecība pēc meklējumiem, nevis perfekcijas un viņa atklātais vēstījums es tik daudz nezinu, bet gribu mācīties manuprāt, spēja iedvesmot daudzus un arī mani. 

Jānis Šipkēvics: Es, protams, jūtos atvieglots, iepriecināts par to, ka man šķiet, ka viss izdevās diezgan labi. Protams, ka viskaut kas varētu būt vēl labāk un tīrāk vai precīzāk, vai kaut kā. Bet tas nevar īsti vari būt tīrāk, jo tāda bija arī ideja - ka šis process ir meklējumu process. Tas nav galarezultāts.

Un es to arī visu cauru laiku zināju, ka mēs ejam meklēt kaut ko jaunu. Un tāds jau droši vien arī viss šis laiks. Tie divi gadi, ko es te esmu mācījies, ir tādi meklējumi. Es te esmu juties daudz negatavāks, nepabeigtāks, nekā es esmu varbūt iepriekš sajuties un kas varbūt arī ir bijis galvenais iemesls, kāpēc atbraucu.

Es gribēju tā kā atplēst kaut ko vaļā no tā, kas sāk nogatavoties. Es negribu vēl nogatavoties. Es gribu vēl veidoties un augt.

Arfiste, dziedātāja un Jāņa Šipkēvica koncerta dalībnice Anna Jalkius

Anna Jalkius ir dziedātāja, arfiste un komponiste. Ikdienā pasniedz džeza dziedāšanu Stokholmas Karaliskajā mūzikas koledžā un uzstājas kā arfiste un dziedātāja dažādos kontekstos ar savu grupu vai duetos, piemēram, duetā ar Jāni vai duetā ar savu mammu, kura arī dzied un spēlē arfu.

Anna Jalkius: Esmu dzimusi un uzaugusi Stokholmā. Mani vecāki ir mūziķi, dziedātāji no grupas The Real Group pirmā sastāva. Es uzaugu ģimenē, kurā skanēja daudz mūzika, arī mani vecvecāki no mammas puses muzicēja - vectēvs bija profesionāls flautists, vecmāmiņa mācīja klasisko balsi.

Dažreiz ģimenēs ar muzikālu izcelsmi nevēlas, lai viņu bērns būtu mūziķis. Kā bija jums?

Es domāju, ka

mani vecāki paveica diezgan labu darbu, piemēram, iepazīstinot mani ar mūziku, bet viņi nekad man to neuzspieda, ko es dažreiz būtu vēlējuies, jo iedomājieties, cik labi es spēlētu arfu, ja viņi būtu likuši man spēlēt, kad man bija četri.

Bet tad varbūt man tā nebūtu tik ļoti patikusi. Es vienmēr dziedāju korī un spēlēju instrumentus, un tad pienāca brīdis, kad man bija 15 gadi, kad pēkšņi esizdomāju, ka es gribu mācīties dziedāšanu un gribu iestāties džeza mūzikas vidusskolā, un  tajā laikā mana mamma pameta The Real Group, lai sāktu savu solo džeza dziedātājas karjeru, ko viņa šobrīd arī dara.

Ap to laiku man šķita, kas es pati atradu mūziku, kas bija brīnišķīgi, jo tad, manuprāt, tā  kaislība uz mūziku rodas no manis pašas, nevis piespiedu kārtā.

Kā jums šķiet, vai Zviedrijā izslavētā popmūzika arī riņķo jūsu asinīs?

Tas ir interesanti.

Es neesmu popmūziķe. Man patīk šodien spēlēt ar šo grupu, jo viņi var spēlēt dažādus stilus, un tas, ko Jānis raksta, ir it kā popmūzika, bet tā nav pilnībā popmūzika. Kad cilvēki runā par šo zviedru popa fenomenu, man vienmēr liekas, ka jā, protams, tas ir forši…

patiesībā, kad man bija 12 gadi, es un mana draudzene piedalījāmies jauniešu Eirovīzijas dziesmu konkursā, pārstāvot Zviedriju ar dziesmu, ko pašas uzrakstījām- tātad es esmu uzrakstījusi popdziesmu, bet

tagad es sevi identificēju kā džeza mūziķi. Man ir dziļas zviedru saknes, un jo īpaši varbūt ar tautas mūziku un arī zviedru himnām. Es esmu spēlējusi tik daudz baznīcas mūziku un tāpēc domāju, ka tā ir ietekmējusi manu pieeju improvizācijai un tam, kā veidoju harmoniju un vokālo līniju.

Bet es ilgu laiku dzīvoju ASV. Es tur pārcēlos 22 gadu vecumā kā apmaiņas students un tur nodzīvoju gandrīz astoņus gadus. Mans nacionālais mantojums mūzikas ziņā drīzāk ir kā maisījums starp zviedru kora un folkloras tradīcijām un, iespējams, amerikāņu džeza mūziku. Tāpēc, godīgi sakot, es nedomāju, ka mani tieši ietekmējusi zviedru popmūzika, bet varbūt tā ir…

Bet vai jūs varētu raksturot Stokholmas džeza dzīvi?

Jā,

Stokholmas džeza aina ir jauka. Es gribētu, lai tā būtu vēl dzīvīgāka. Diezgan daudzi jaunie mūziķi, arī studenti, kurus es mācu ļoti aizraujas ar 60. un 50. gadu džezu, tradicionālo džeza stilu, un viņi ir ļoti labi izpildītāji tradicionālajā stilā, bet es vēlētos, lai būtu vairāk modernā džeza, kas ir enerģisks, ar lielāku ietekmi no roka vai citiem žanriem.

Stokholmā ir arī avangardiskāka improvizētā džeza mūzika, un ir vietas, kur tā tiek atskaņota, un ir daudz patiešām izcilu mūziķu, kas to spēlē, bet man šķiet, ka Stokholmā tās vides ir nošķirtas, Tomēr es pazīstu cilvēkus, kas var spēlēt abos stilos, un es arī to daru, un, manuprāt, ar laiku un vairāk ietekmēm tas turpinās attīstīties.

Pastāstiet par šo skolu: kādi ir jūsu studenti, kas notiek skolā.

Jā, es šeit strādāju džeza nodaļā, un tā ir brīnišķīga vieta. Es domāju, ka mēs esam patiešām lieliska pasniedzēju komanda, kas ir arī brīnišķīgi mūziķi, un mani studenti ir lieliski.

Viņi ir tik labi. Mēs katru gadu pieņemam tikai četrus dziedātājus no aptuveni 60 pretendentiem, un no tiem 60 gandrīz visi, kas piesakās, ir diezgan labi. Tātad tie nav tikai 60 nejauši cilvēki bet visi ir talantīgi, un mēs pieņemam tikai četrus.

Kad viņi šeit ierodas, viņi jau ir ļoti augstā līmenī, bet viņi ir atvērti mācīties jaunas lietas un vēlas attīstīt savas balsis un muzikalitāti, un programmā mēs mācām daudz ansambļa spēles. Tā ir ļoti koncentrēta uz spēlēšanu kopā mazās grupās, mazās džeza grupās. Viņi nodarbojas ar aranžēšanu, kompozīciju veidošanu, dažādu stilu izpildīšanu.

Mums ir bigbends, mēs dziedam ansambļa koncertus ar dziedātājiem, un es visu laiku tik daudz mācos kā viņu skolotāja, jo viņi ir tādā līmenī, ka man vajag pašai sevi uzturēt formā.

Katrs students ir kā puzle. Cilvēkam, kuram patīk risināt mīklas, šī ir lieliska vieta, jo viņi nāk ar savām prasmēm un domāšanas veidu, un tu mēģini saprast, ko mēs varam darīt, lai viņam to uzlabotu

Vai jūs pieņemat arī dažādu tautību pārstāvjus?

Jā, jo īpaši maģistra programmā, kas tiek pasniegta angļu valodā. Bakalaura līmeņa studijas notiek zviedru valodā, tāpēc mēs dažreiz uzņemam cilvēkus no Baltijas valstīm, piemēram, mums ir bijuši daži igauņu studenti, bet es neesmu pārliecināta vai mums ir bijis kāds latvietis.

Vai jūs mācījāt arī Jāni? Pastāties kā jūs satikāties?

Mēs patiesībā iepazināmies, kad pirms dažiem gadiem uzstājāmies vienā koncertā, pirms viņš vēl bija pārcēlies uz šejieni, tas bija festivāls, ko organizēja daži īstās The Real Group dalībnieki, un viņš bija uzaicināts uzstāties kā solists.

Toreiz es tur uzstājos duetā ar mammu, un es atceros, ka

dzirdēju viņu un atceros, ka man patika šī balss, nodomāju: kā es gribētu dziedāt ar šo balsi!

Kaut kā nepieklājīgi identificēt viņu tikai pēc balss, bet es domāju, ka viņš lielisks mūziķis, es gribētu kādu dienu uzstāties kopā ar viņu, un pēc koncerta mēs vienkārši mazliet parunājāmies, un viņš arī kā cilvēks ir ļoti brīnišķīgs, laipns un atvērts, un pēc tam, kad viņš pārcēlās uz šejieni, pāris gadus vēlāk es uzaicināju viņu uz koncertu, kurā uzstājos kopā ar saviem studentiem šeit. Tas bija džeza ansambļa koncerts, un Jānis tika uzaicināts kā viesmākslinieks. un tā mēs sākām vairāk koncertēt kopā, vēlāk arī duetā. Es neesmu bijusi viņa pasniedzēja.

Šīvakara koncerts būs ļoti labs! Jānis ir sarakstījis skaistu mūziku, un es gaidu šo mirkli, kad  varēšu uzstāties uz vienas skatuves ar šiem brīnišķīgajiem mūziķiem.

Viņi visi ir tik jauki. Es domāju, ka ir svarīgi būt vienkārši patīkamam cilvēkam arī tad, kad esi mūziķis, jo tad ir vieglāk arī muzikāli savienoties