Hamburgā mītošā latviešu komponiste Ruta Paidere uz Rīgu atvedusi jaunu kamersimfoniju, ko 23. februārī Lielajā ģildē pirmatskaņos Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" Normunda Šnē vadībā.

Opusa nosaukums – "and nothing more" jeb "Nekas vairāk", kas patapināts no Edgara Alana Po autorei tik tuvās poēmas "Krauklis", –  vienlaikus atspoguļo arī vēlmi nepārspīlēt ar mūzikas izskaidrošanu un verbālām interpretācijām.

"Vienkārši iespējams, ka tā ir tikai mūzika un nekas vairāk. Un kāpēc ne?" prāto komponiste.

Vaicāta, kā šobrīd klājas, viņa smejas, ka tas esot jautājums, uz kuru visgrūtāk atbildēt: "Jo ar to ir apmēram tāpat kā ar komponēšanu – viss notiek vienlaikus, paralēlās līnijās: ir balsis, kas viena ar otru saāķējas, bet citas atkal traucē. Bet kopumā man iet labi, esmu priecīga, ka biju spējīga šo darbu uzrakstīt kaut vai tīri fiziski – apmēra un arī slodzes ziņā. Tas bija milzīgs uzdevums."

Ko īsti komponistam nozīmē iespēja rakstīt orķestrim – izaicinājumu, iespēju, prieku un laimi? "Vāciešiem ir tāds teiciens – nostāties vējā un tad izturēt: izturēt to vēju, kaut kādā veidā sev pārkāpt pāri un nokļūt kādā citā punktā," stāsta Ruta Paidere.

"Lielu orķestra darbu rakstīšana vismaz man ir vissarežģītākais uzdevums, kāds vispār ir iespējams! Tādā ziņā tieši tāpēc to gribu rakstīt un arī vienlaikus negribu. Jo ļoti labi jau no paša sākuma zinu, ko tas nozīmē, – vēl jo vairāk tad, ja agrāk tikuši rakstīti darbi lielam sastāvam," teic komponiste.

Viens no viņas simfoniskajiem opusiem  – "Tempera”, kas viņai īpaši tuvs, maijā skanēs starptautiskās laikmetīgās mūzikas festivālā Igaunijā. "Tas darbs man patiesi ļoti tuvs – tas bija gads, kad piedzima mans dēls, manī pašā notika lielas pārmaiņas, un netipiski, ka diezgan viegli to rakstīju, – man bija ļoti skaidra ideja, jo pārsvarā ļoti cīnos, daudz ko dzēšu, pārveidoju, mokos. Bet "Tempera" man kaut kā aizpeldēja pati savā gaitā ar lielu, dabisku attīstības plūsmu, tādēļ ir patīkamas atmiņas. Tās nebija mokas," par opusu, ko lielākoties atskaņojis kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", stāsta autore.

Tagad ir jauns opuss, un atkal – sadarbība ar "Sinfonietta Rīga". Skaņdarba nosaukums ir "Nekas vairāk". Komponiste skaidro, ka nosaukumam ir divas nozīmes. "Pats teikums – "Nekas vairāk" – ir Edgara Alana Po poēmas "Krauklis" strukturējošā metafora. Otra doma ir vēlēšanās nepārspīlēt ar skaidrojumiem jeb verbālām interpretācijām. Vienkārši iespējams, ka tā ir "tikai mūzika" un nekas vairāk. Un kāpēc ne?

Zinot lietas otru pusi un pazīstot ļoti daudzus komponistus, zinu arī, kā šie paskaidrojumi top… Daudz ir arī anotāciju tipa skaidrojumu, kuros komponisti kaut ko sameistaro kopā.

Patiesībā jau mūzika funkcionē pati savā dimensijā: mums, komponistiem, ir materiāls, un, ja ir laba ideja materiālam, mēs vienkārši ar to strādājam – arī jebkurā akmenī ir skulptūra, un mākslinieks to cenšas atbrīvot."

Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!