Latvijas Radio I studijā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē 20. janvārī pirmo reizi uzstāsies tieši pirms gada dzimis duets – dziedātājs Mikus Abaroniņš un arfiste Dārta Tisenkopfa. Programmā "Sarunas ar arfu" – divi briti: Džons Doulends (1563-1626) un viņa mūzikas apburtais Bendžamins Britens (1913-1976).

Dārta Tisenkopfa pazīstama kā Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķe, kura ļoti daudz darbojas arī kamermūzikā. Kāda izskatās jaunās arfistes ikdiena? "Liela daļa manas darbības ārpus orķestra saistīta ar darbību citos projektos – ļoti pie sirds ir mana instrumenta izcelšana kamerinstrumenta un soloinstrumenta lomā, īpaši Latvijas vidē, jo pie mums arfa nav vēsturiski iegājusies kā tradicionāls instruments. Tāpēc tā ir mazliet misija, ko jūtu no visas sirds. Beidzamajā laikā mana darbība saistās arī ar instrumentu restaurēšanu Latvijā sadarbībā ar itāļu arfu meistaru. Lai gan orķestris ir mans pamatdarbs, kam pievēršu daudz uzmanības, tomēr šķiet, ka arfa spēj darīt daudz vairāk nekā būt tikai viens no orķestra instrumentiem."

Dārta Tisenkopfa mūziku sākotnēji apguvusi Rīgas 3. mūzikas skolā, kur sākumā mācījusies klavierspēli. Pēc tam ceļi aizveduši uz Rīgas 1. mūzikas skolu, kur pie skolotājas Jekaterina Suvorovas aptuveni 12 gadu vecumā sākusi apgūt arfas spēli. "Vidusskolas laikā mani ceļi veda uz Dārziņskolu, kur labi jutos tikai vienu gadu, jo gribējās skriet vēl tālāk – tiklīdz man apritēja astoņpadsmit, aizbraucu uz Itāliju, un gan bakalaura, gan maģistra studijas pabeidzu tur."

Uz jautājumu, ar ko viņu savaldzinājusi tieši arfa, mūziķe atklāj: "Ir sajūta, ka šis instruments vienmēr manī bijis – tas vilināja vēl pirms radās cieša saskare ar to; šķiet, es pat nebiju to nekur dzirdējusi – ja nu vienīgi kādā koncertā vai Čaikovska baletā.

Likās – arfa mani aizved kaut kur citur, un nekādā veidā nav salīdzināma ar citiem instrumentiem, un šī sajūta manī saglabājusies vēl joprojām! Nevaru iztēloties neko citu, kas atsvērtu to, ko manā dzīvē dod šis instruments."

Tikām Miku Abaroniņu vislabāk pazīstam kā vokālās grupas "Framest" solistu, lai gan beidzamajā laikā mūziķis dara arī daudz ko citu. "Kamerdziedāšanai aktīvi sāku pievērsties 2018. gadā –

izveidoju arī pats savu "Abaronin Ensemble", kurā dziedam seno mūziku. Ar šo ansambli jau esam ļoti daudz koncertējuši – tas ir viens no rūpaliem, ko esmu uzņēmies – vadīt, organizēt un darīt ko tādu, ko citi nedara," stāsta Abaroniņš,

kurš pēc studiju beigām vairākus gadus vēl privāti mācījies pie vokālās mākslas vecmeistara Jāņa Sproģa. "Aktīvi domāju par to, kā varu izpausties kā solomākslinieks. Tāpat kā Dārtai ar orķestri, arī man lietas ārpus "Framest" aizņem lielāko laiku. Šogad gan "Framest" ir 15 gadu jubileja – tik ilgs laiks pagājis! Aktīvi muzicējam, tomēr katrs uzstājas arī kā individuāls mākslinieks – tad nu kopā sanākam uz atsevišķiem lieliem notikumiem.

Brīžiem pats nevaru saprast – tam, ko daru, ir tik daudz dažādu šķautņu. Kamēr man tas viss patīk un ir interesanti, labprāt mēģinu dažādot savu ikdienu.

Ar Dārtu nu jau sadarbojamies tieši gadu – sākām 2019. gada sākumā."

Vairāk un plašāk šeit!