"Es joprojām mācos no katra orķestra, ko diriģēju. Katru reizi. Orķestri ir ļoti dažādi! Un tu nevari atnākt un nākamos desmit vai divdesmit gadus rādīt viņiem vienu un to pašu," strikti saka leģendārais somu maestro Jorma Panula. Tikko nosvinējis 95. dzimšanas dienu, viņš šobrīd gatavojas koncertam "LNSO, maestro Panula un Tarmo Peltokoski. Sibēliuss un Prokofjevs", kas 15. augustā pulksten 19 skanēs Rīgas Kongresu namā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē.

Maestro vadībā klausītāji varēs baudīt Žana Sibēliusa Vijolkoncertu ar solisti Tami Pohjolu un Sergeja Prokofjeva Septīto simfoniju, bet koncertu iesāks Sibēliusa simfoniskā poēma "Somija", ko diriģēs īpašais viesis – Jormas Panulas audzēknis Tarmo Peltokoski.

Dāvis Eņģelis: Tādus skaņdarbus kā Sibēliusa "Somija", kas ir stūrakmens nacionālajam repertuāram, parasti pavada stingri viedokļi par to, kā tam būtu jāskan. Vai jums nācies dzirdēt šī darba lasījumu, kam nepiekrītat?

Tarmo Peltokoski: Jā, daudzējādā ziņā. Katrā valstī ir diriģenti, kas šo skaņdarbu veido ātrākos un lēnākos tempos. Bet tā ir un paliek mūsu nacionālā tautasdziesma.

Bet gan jau arī diriģenti no ārpuses uzķer šo pulsu.

Jā, jā. Tas, protams, ir viņu pašu ziņā – traktēt partitūru pēc saviem ieskatiem: lūdzu! Komponisti, protams, dod atskaņojuma norādes par tempu un tamlīdzīgi, bet pāri tam parasti ir vēlme, lai viņu mūziku kāds vispār atskaņo, lai tā dzīvo.

Bet vai tas ir darbs, ko viegli sabojāt? Partitūra, šķiet, neslēpj nekādus zemūdens akmeņus, bet varbūt tomēr tādi tur ir?

Nē, nē. Tam šajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes.

Kādas ir jūsu domas par Prokofjeva Septīto?

Man patīk šī simfonija. Tā ir tik melodiska, lieliski uzrakstīta, tajā netrūkst nedz humora, nedz tempu un dinamikas kontrastu. Un, Prokofjevam raksturīgi, ka šeit nevalda milzu nopietnība. Šī simfonija jāspēlē viegli. Prokofjevs bija caurcaurēm mūziķis.

Vai varat dažos vārdos noraksturot vijolnieci Tami Pohjolu?

Esmu atskaņojis Sibēliusa Vijolkoncertu kādas simt reizes, tostarp kopā ar Tami. Viņa ir ļoti laba, muzikāla vijolniece.

Nešaubos, ka koncerta partitūra ir jūsu galvā?

Jā, es pazīstu šo skaņdarbu jau septiņdesmit gadu. (Iesmejas.)

Kas šajā partitūrā ir lielākais izaicinājums diriģentam?

Parasti tā ir koncerta pirmā daļa, orķestra un solista kopspēle. Vissvarīgākais ir orķestra pavadījums. Orķestrim jāseko solistam.

Māra Rozenberga: Piektdien uz skatuves kāpsiet kopā ar Tarmo Peltokoski, vienu no saviem jaunākajiem audzēkņiem. Viņš tagad trīs gadus ir bijis LNSO mākslinieciskais vadītājs, un orķestra mūziķi teic, ka viņiem ļoti patīk Tarmo jauneklīgā enerģija. Kā jums šķiet, ko Tarmo ir spējis šim orķestrim iedot?

Viņš nāk ar savu stilu, domu gājienu un labo gribu.

Tarmo ir ļoti muzikāls, tomēr viņš diriģē orķestrus tikai kādus piecus gadus. Viss prasa laiku. Viņš aug, un arī orķestris viņu māca! Starp citu, es joprojām mācos no katra orķestra, ko diriģēju. Katru reizi. Orķestri ir ļoti dažādi!

Un tu nevari atnākt un nākamos desmit vai divdesmit gadus rādīt viņiem vienu un to pašu. Un diriģentam pašam ir jāspēlē orķestrī. Jo orķestra mūziķi ir trenēti nemitīgi klausīties viens otrā, kamēr ārpusnieki mēdz atnākt un teikt – tagad būs tā! Jā, tas prasa laiku, sevišķi pianistiem! (Smaida.)

Un vai Tarmo, jūsuprāt, ir iemācījies „spēlēt orķestrī”, kaut arī ir pianists?

Jā, protams!

Ar katru koncertu Tarmo kļūst arvien labāks. Bet tas prasa laiku. Pēc divdesmit gadiem būs… pavisam labi!

Dāvis Eņģelis: Pastāv viedoklis, ka visoriģinālākie diriģenti ar spilgtāko individuālo rokrakstu un drosmīgākajām idejām bija vecmeistari skaņu ierakstu vēstures ērā, kuru pārstāv, piemēram, Vilhelms Furtvenglers. Un ka mūslaiku atskaņojumos mēs nesaklausām to pašu individuālo spozmi, diriģenta zīmogu. Kas jums par to sakāms?

Vai vienmēr varam droši teikt, ka pirmie ieskaņojumi ir vislabākie? Arī desmitais, divdesmitais skaņdarba lasījums var būt labs vai vēl labāks, citādāks.

Ir svarīgi klausīties, bet nekopēt. Katram diriģentam ir jānāk ar savu interpretāciju. Nekādas kopēšanas.

Tātad galvenais ir idejas, ko vēlies pateikt.

Jā. Svarīgākais ir būt sev pašam. Tava personība. Nekādas kopēšanas.