Vasaras pašā pilnbriedā, 1. jūlijā, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu "Gadalaiki" pēc ilgas, pandēmijas raisītas pauzes uz skatuves atgriežas talantīgais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus.

Koncertšovā kopā ar spožo vijolnieci Darju Smirnovu un Liepājas Kamerorķestri mūziķi atskaņos Pētera Vaska un Antonio Vivaldi ciklus "Gadalaiki", ko papildinās iespaidīgs Latvijas vadošo mākslinieku radīts gaismu un video šovs.

Par šo neparasto un skaisto kultūrnotikumu "Klasikai" tuvāk stāsta vijolniece Darja Smirnova un videomāksliniece Ineta Sipunova

Pētera Vaska teju 30 gadu garumā radītais klavierdarbu cikls "Gadalaiki" aizsākās 1980. gadā ar "Balto ainavu" – tā laika Baltijas komponistu minimālisma garā radītu meditāciju, kur izmantotas tikai dažas skaņas. 1981. gadā komponists radīja jau krietni izvērstāku, dramatiski aktīvu skaņdarbu "Rudens klaviermūzika", savukārt 1995. gadā tam sekoja dabas skaņu ainava "Pavasara klaviermūzika", bet darbu ar nosaukumu "Vasara" Vasks uzrakstīja 2009. gadā.

Šimkus talantīgo klavierspēli koncertā papildinās vērienīgs gaismu šovs, ko īpaši šim notikumam veidos Mārtiņš Feldmanis – divkārtējs Latvijas teātru "Spēlmaņu nakts" balvas laureāts kategorijā "Gada gaismu mākslinieks".

Koncerta otrajā daļā klausītāji dzirdēs Antonio Vivaldi slaveno četru vijolkoncertu ciklu "Gadalaiki", kas ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas opusiem pasaulē. Skaņdarbu atskaņos spožā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Darja Smirnova un Liepājas Kamerorķestris, bet par vizuāli iespaidīgu trīsdimensiju ceļojumu cauri gadalaikiem rūpēsies Latvijas izcilākie video mākslinieki – Artis Dzērve, Mīnus Astoņi (Andris Vētra), Ineta Sipunova un Vikijs (Viktors Keino). Viņi katrs savam gadalaikam gatavo īpašu video performanci, kas mijiedarbībā ar slaveno mūziku veidos Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu.

Vaicāta, kas slēpjas aiz žanriskā apzīmējuma – multimediāls uzvedums, Ineta Sipunova pasmaida: "Jā, apzīmējums "multimediāls" izklausās kā olu kultenis – ka tur ir viss. Un sakults te būs daudz: fonā būs projekcijas, kas pakārtosies Vivaldi "Gadalaikiem".

Būsim četri projicētāji – tāpat  kā gadalaiki."

To, kurš videomākslinieks strādās ar konkrēto gadalaiku, noskaidrojusi balsošana. Inetai ticis "Rudens". "Es teicu – man pret rudeni nav pretenziju, rudeni es mīlu. Es spēlējos ar rudens gammu, kas, protams, ir zelts. Projekcijas attiecībā uz mūziku vienmēr ir ļoti dažādas, bet

līdz ar to, ka daudz profesionāli strādāju ar klasiskās mūzikas projekcijām, esmu diezgan godīgi ietrenēta, ka projekcija nedrīkst traucēt mūzikai. Jebkurā gadījumā tas ir otrais plāns. Ja vēl ir solists – kā operā, tad mēs vispār esam trešais plāns.

Jo vienmēr [kārtība] ir – mūzika, solists un tad tur, aizmugurē, ir atmosfēra, telpa. Šeit tad arī tās telpas radīsim. Dažādi esam raksturos, dažādi – izpildījumos."

Ineta Sipunova arī uzsver: "Šajās projekcijās diezgan daudz izmantoju ainavu, bet transformēju to tā, ka tā vairs nav ainava. Jo man pašai patīk strādāt ar to, kad ritmu dabai iedod, piemēram, vējš.

Arī studentiem Kultūras akadēmijā diezgan daudz lieku filmēt tā saucamos digitālos dabas herbārijus, kad jāsajūt tas, kā lapas krīt vai kā ienākas pavasaris, kā koki uzplaukst, bet... tur nevar būt lapu! Uzdevums mums bieži vien ir tāds: jūra, kurā neparādās jūra.

Jātiek galā ar tādiem uzdevumiem, kas ir grafiski un tajā pašā laikā spēlējas ar atmosfēru. Arī Vivaldi jūt to rudens sauli – es pilnīgi redzu to atvasaras silto, silto zeltu – tādu kārtīgu. Kā tādu nobriedušu rāmi baroka gleznām – tādu bagātu, treknu, un tad nu viss tur virmo, respektējot ritmu un mūziku."

Pēc Pētera Vaska "Gadalaikiem" koncerta pirmajā daļā otrā daļa ar Vivaldi būs ugunīgāka, karstāka, itāliskāka. "Vivaldi "Gadalaiki" ir vispazīstamākais skaņdarbs – varbūt vēl Mocarta 40. simfonija varētu būt ik pazīstama," smej vijolniece Darja Smirnova un atzīst: "Man ir prasījuši, vai tas nav par pazīstamu un vai nav apnicis jau to spēlēt, bet man liekas, ka šobrīd, pēc pandēmijas gadiem, kad sēdējām mājās, tas ir tik spilgts, un mēs to tagad uztveram daudz savādāk - jebkurš mirklis [uz skatuves, kopā ar klausītājiem] ir tik neizsakāmi priecīgs!"

Tāpat mūziķe prāto: "Man Vivaldi "Gadalaiki" ir tik krāsains skaņdarbs…

Ja bērniem tas ir tehniskais skaņdarbus, tad manā vecumā tas ir muzikāls ceļojums. Un es pagaidām esmu ļoti, ļoti lielā neziņā, kas [tā atskaņošanas] brīdī notiks ap mani. Nekad savā dzīvē pie mūzikas nebiju iztēlojusies kādas gleznas – nekad!

Ne bērnībā, ne jaunībā. Skatīsimies, ko mūsdienas atnesīs..."

"Jo vairāk klausos Vivaldi "Gadalaikus", jo saprotu, ka pandēmijas un kara kontekstā tā būs kārtīga un pozitīva atelpa smadzenēm," uzskata Ineta Sipunova.