Vēl maijā Manheimas Nacionālā teātra pirmais kapelmeistars Jānis Liepiņš izteica varbūtību, ka varbūt visu vasaru nāksies diriģēt videokoncertus, kas viņa sirdij it nemaz nav tuvi. Tagad viņš gandarīts smaida, ka pareģojumi nav piepildījušies.

Manheimā klausītāju klātbūtnē jūnijā nodiriģējis septiņas, bet jūlijā - piecas izrādes, augustā divos koncertos viņš diriģēs divus koncertus Rīgas Domā, 4. augustā stājoties Latvijas Radio kora priekšā, bet 10. augustā - pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults.

Dāvis Eņģelis: Nupat biji Manheimā – ko tu tur darīji?

Jānis Liepiņš: Tur vienmēr esmu darba darīšanās. Manheimas teātrī sezona ilgst līdz pat jūlija beigām un atsākas septembrī. Tā ka faktiski tikai viens mēnesis ir brīvs, un tas ir augusts. Pēdējā izrāde man pašam bija 27. jūlijā, tā bija Pučīni opera "Madama Butterfly". Aizbraucu uz savu pēdējo izrādi, uzreiz atpakaļ jau 28. jūlijā, un tagad notiek mēģinājumi ar Latvijas Radio kori. Manheimā ierobežojumu ziņā bijuši mirkļi, kad bijusi pilnīga apstāšanās un nekas nenotiek, bet jūnija vidū izrādes atsākās. (..) Jūnijā paspēju nodiriģēt jau septiņas, jūlijā – piecas.

Kādā intervijā vēl maijā tu prognozēji, ka varbūt visu vasaru nāksies diriģēt videokoncertus.

Tomēr netrāpīju savā pareģojumā un laikam labi vien ir, jo tas nav formāts, kas ilgstoši man būtu tuvs sirdij. Izrādes notika ar klausītājiem, un tā ir pilnīgi cita sajūta.

Nevarētu teikt, ka šī sajūta bija pilnībā aizmirsta, bet drusciņ tāda ilgošanās pēc tā visa bija. Klausītāji uzreiz rada pilnīgi citu atmosfēru. Cerams, ka tā arī tas turpināsies. Runā jau visādas šausmu lietas par rudeni, skaitļi lēnām kāpj augšā, bet ko nu mēs par slikto.

Vai pa šiem vasaras mēnešiem, staigājot pa Manheimas ielām un komunicējot ar vietējiem, ir kaut kā mainījusies sajūta?

Jā, protams, esmu tur bijis arī mirkļos, kad noteikumi bijuši daudz stingrāki, piemēram, pilsētas centrā bijis jāvelk maskas pat ārā uz ielas. Tagad tā sajūta savā ziņā ir pat sirreāla, jo, ja neskaita to, ka, piemēram, restorānā, ja gribi tikt iekštelpās, ir jāreģistrējas, tad pārējais absolūti ir bez ierobežojumiem. Jā, veikalā jāuzvelk maska, tāpat telpās jābūt maskā, bet uz ielas principā nejūti, ka ziņās stāstītu par pandēmiju.

Tāpēc ir mazliet absurda sajūta, ka uz ielas viss ir labi, bet aizej uz darbu, teātri, un pēkšņi cilvēkiem jāsēž maskās, jāievēro distance gan mūziķiem, gan klausītājiem. Kā divas pasaules.

Tad izej ārā no teātra, un atkal viss ir labi. Dīvaini. Bet laikam tā realitāte šobrīd tāda ir, un ar to jādzīvo.

Kāda ir gaisotne Manheimas teātra radošajā kolektīvā?

Ziemā tā bija diezgan drūma – neredzējām mērķi, kam to darām, tāpēc pareizi vien bija, ka beigās mēģinājumi arī tika pārtraukti.

Lai arī īstermiņā tas varbūt degradē kvalitāti, jo mūziķiem vajag regulāri gan uzstāties, gan arī spēlēt un trenēties, tomēr, ja mūziķis kaut kam gatavojas bez jēgas – tas ir visai demotivējoši. Līdz ar to bija labi, ka ziemā visus palaida vaļā.

Līdz ar to, ka Manheimas teātrī strādājošie darbojas pilsētas pašvaldības paspārnē, bija interesants risinājums, ka daudzi mūziķi tika nodarbināti vakcinācijas centros.

Proti, ja nestrādā teātrī, bet esi tomēr pilsētas darbinieks, tad tev jāstrādā kaut kur citur, ja gribi saņemt savu algu.

Toties gaisotne maijā, jūnijā bija cerību pilna. Kad atsākās darbs, bija jauki. Īpaši labi varēja to izjust, salīdzinot, cik kupls bija orķestris. Ja rudenī bija atļauti maksimums 17 mūziķi, faktiski tikai stīgu kvintets, kuram jānospēlē visa opera, kas ir ļoti smags uzdevums jebkuram, tagad ir jau 32 mūziķi un skan jau baudāmi. Šobrīd ejam uz priekšu un sajūta ir laba.

Ir arī kādi skaidrāki nākamās sezonas plāni?

Saplānota ir visa sezona. Pirmais pusgads būs ar tiem pašiem ierobežojumiem, orķestris nekļūs lielāks. Tā ka šis gads noslēgsies tā, kā iesācies, ja vien rudenī nepaliks sliktāk. Jācer, ka sezonas otrajā pusē un nākošsezon varēs varbūt jau lēnām normalizēties.

Man pašam nākošā sezona iesāksies ar brīvdabas koncertu – uz skatuves ezerā, ļoti skaistā vietā, lai gan ierobežojumu dēļ viss jāpāraranžē, kas ir mocības, un arī mūziķiem jāsēž ar atstatumiem, kaut arī svaigā gaisā.

Un jauniestudējumi?

Man sezona iesāksies ar darbiem, kas aktuāli jau šosezon: tā ir Mocarta opera "Burvju flauta", Pučīni "Madama Butterfly" un Čaikovska "Jevgeņijs Oņegins". No jauniestudējumiem būs viens deju uzvedums ar Mocarta skaņdarbu kompilāciju. Decembra beigās ieplānots "Nabuko", kur komandā jābūt arī kādam cilvēkam no Latvijas – tas būs Oskars Kalniņš pie gaismām. Sezonas beigās man ieplānota Mocarta opera "Bēgšana no seraja". Ir diezgan daudz, ko darīt, un esmu priecīgs, ka būs jauni skaņdarbi, ar ko varēšu papildināt savu repertuāru un paplašināt redzesloku. Nākamo sezonu gaidu ar lielu nepacietību.

Vairāk - ierakstā.