Jau devīto reizi JVLMA rīko laikmetīgās mūzikas festivālu "deciBels" (13.–17. februāris), kura idejas autors un satura kurators ir JVLMA asociētais profesors un Mūzikas tehnoloģiju katedras vadītājs, Komponistu savienības priekšsēdētājs Rolands Kronlaks. 


Festivāls "deciBels" īpašs ar to, ka īsteno projektus, kam citi festivāli, iespējams, neķertos klāt. Mazliet pietrūkstot pirmo festivālu brīvās neķemmētības, saka Rolands, bet, kas zina, varbūt atgriezīsies, tāpat kā viena no "deciBela" firmaszīmēm – džeza un etno sadraudzība. Bet varbūt pats galvenais ir tas, ka festivāls padziļina jauno mūziķu izpratni par laikmetīgo mūziku un asina viņu prasmes šajā jomā. Līdz ar to pašiem brīnums un prieks, ka var ko tādu nospēlēt – tā ir mūzikas iemīlēšana, tā teikt, no iekšpuses.

Uz jautājumu, kā šo sajūtu transponēt uz klausītājiem, Rolands atbild, ka 

vienkārši jāļaujas jaunām sajūtām. Piemēram, Jannis Ksenakis maina klausītāju, un pēc 45 minūšu skaņdarba noklausīšanās tu vairs neesi tāds, kāds biji pirms ieiešanas zālē.

Viens no šīgada "deciBela" lielajiem notikumiem akurāt būs Ksenaka mūzikas koncerts 14. februārī – skanēs "Leģenda par Ēru": stihisks piedzīvojums, kas nepakļaujas tradicionālai analīzei no valodnieciskas perspektīvas, tās ir skaņu masas, skaņu viļņi, mēs atrodamies ceļojumā un galu galā atgriežamies sākumpunktā.

15. februārī ļausimies Džonatana Hārvija mūzikai. Programmu sastādījis pats Rolands, tās aizmetnis ir skaņdarbs "Advaya", kas nozīmē ne-divi un norāda uz dualitātes pārvarēšanu: mēs varam būt ilūzijas varā, bet aptveram, ka ilūzija un tās objekti nāk no vienas un tās pašas saknes. Būs arī elektroakustiskās mūzikas evergrīns "Mortuos plango, vivos voco", kur skaņa veidota no katedrāles zvana un paša Hārvija dēla balss.

16. februārī koncertā "Balss" skanēs Anitras Tumševicas jaunais cikls "Cēsu skiču burtnīcas" un Alises Rancānes "Ars magna", kas pirms neilga laika tapa Radiokorim, bet tagad Alise radījusi jaunu versiju vīrieša balsij un elektronikai. Koncertā skanēs arī JVLMA kompozīcijas studentu jaundarbi: viņu uzdevums bija komponēt balsij, un balss te pielietota daudzveidīgi – no klasiskas pieejas līdz eksperimentālai, kvalitātes ziņā opusi ir saistoši, saka Rolands.

Iekārdinām arī ar metra Dārsija Džeimsa Argjū klātbūtni bigbenda programmā 17. februārī un jau pirmdien aicinām uz atklāšanas koncertu "Skat(!)Logs", kur redzēsim tradicionālo mūzikas vidusskolu audzēkņu-atskaņotājmākslinieku parādi.

Sarunas noslēgumā piesaucam arī "Baltijas mūzikas dienas", kas notiks marta otrajā pusē un kuru programma ir FB un muzikasdienas.lv. Noslēdzam ar ziņu par sarunbiedra pusgadsimta jubileju, kas iekrīt akurāt "Baltijas mūzikas dienu" laikā, tātad jubilārs svētkus pavadīs darbā.

Kopumā atskatoties, ko šis festivāls ir devis Mūzikas akadēmijai un studentiem?

Pa punktiem ejot cauri, varētu atrast diezgan daudz lietu. Es nupat nāku no Džonatana Hārvija mūzikas programmas mēģinājuma, un jaunieši paši šķiet pārsteigti par to, ka viņi to var, ka viņi tūlīt spēlēs koncertā tik ārkārtīgi sarežģītu darbu, kurš, pirmoreiz ieraugot notis, varbūt viņiem likās neaizsniedzams. Tieši šodien, pirms stundas, man par to bija milzīgs prieks.

Tātad laikmetīgās mūzikas pasaules arvien plašāka pavēršana varētu būt viens no „deciBela” galvenajiem uzdevuniem?

Jā. Svarīgi ir tas, ka tu pats šo mūziku spēlē, nevis tikai mēģini to klausīties. Klausīties, cik ir pacietības, kādas piecas minūtes? Pašam iestudējot darbu, pret to rodas pilnīgi cita attieksme. Spēlējot atraisās patika pret šo mūziku.

Interesanti, vai šo pieredzi nevarētu kādreiz pārnest arī uz klausītājiem. Protams, augstākās grūtības partitūras viņi diez vai atšifrēs, bet tu ļoti pareizi saki – to, ko mēs iepazīstam no iekšpuses, mēs iemīlam citādi. Kā to varētu transponēt uz publiku?

Tur strādā tas pats aspekts – ir vienkārši jāatnāk uz koncertu, jānoskaņojas un jāpieņem attiecīgie spēles noteikumi. Es tagad domāju, kā būs klausīties Ksenaki (smiekli).

Jā, tas vienmēr ir izaicinājums.

Jā, tā ir ļoti īpaša pieredze. Pirmo minūti vai vēl daudz vairāk minūšu var būt diezgan grūti, nevar saprast, kas tas ir, ko tu klausies. Tam vienkārši jāļaujas. Un tad, kad tu noklausies visu 45 minūšu opusu, saproti, ka vairs neesi tāds pats, kāds biji, ienākot koncertzālē.