20. martā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos Riharda Zaļupes simfoniju "Namejs".

Tās kodols sākotnēji dzima kā motīvs kinofilmai. Vēlāk, kad izrādījās, ka filmas nebūs, tapa vērienīga simfoniska partitūra. Ieceres pamatā – Laimoņa Pura (1922) Zemgales tetraloģijas pirmā grāmata “Degošais pilskalns” (1962), kurā stāstīts par Nameiša jeb Nameja vadītajām zemgaļu cīņām pret krustnešiem.

Gadu no gada Rihards Zaļupe ķeras klāt lielajam simfoniskajam orķestrim, taču šoreiz Nameja tēmā viņu ievilcis kinorežisors Māris Martinsons un Laimoņa Pura romāns. "Nenoliegšu, tas ir grūti lasāms, ar stilistiski nepieradinātu, senlatviešu valodai tuvinātu izteiksmi," prāto Rihards un atzīstas, ka sākotnēji domājis, ka darbība, kas vēsta par Nameja cīņām, notikusi Turaidā, taču vēlāk izrādījies, ka īstā vieta ir Tērvete. "Man tas bija liels pārsteigums! Taču arī Turaida iedeva savu filozofiju - tā ir brīnumaina lieta, ka varam sataustīt savu pagātni. Laiks, ar kuru saistīta Nameja dzīve, ir viens no nežēlīgākajiem, bet arī interesantākajiem laikposmiem mūsu vēsturē..."

No Holivudas nebaidos!

"Sākumā nepavisam nevēlējos rakstīt simfoniju par Latvijas tēmām vai ainavām, gribēju braukt uz Itāliju... Bet apstākļi sagadījās tā, ka - šeku-reku! - sapratu, ka stāsts par Nameju ir baigi labais materiāls," par simfonijas tapšanu stāsta Rihards.

Viņa līdzšinējo darbu stilistika vedina domāt, ka arī jaunajā simfonijā šis un tas raisīs asociācijas ar Holivudas filmu mūziku, ko Rihards pētījis visai pamatīgi: "Jau no bērna kājas man tā patikusi. Taču Holivudas filmu mūzikai ir viens mīnuss - tai pietrūkst formas, tāpēc visi darbi, izņemot varbūt "Gladiatoru" vai Džona Viljamsa skaņdarbus, pārsvarā ir tādi mazi skaņdarbiņi, tāpēc īstu gandarījumu pēc to noklausīšanās iegūt grūti. Taču stils man ļoti patīk.

Kā jau esmu teicis, šobrīd atrodos pamatīgos sava stila meklējumos. Protams, man patīk filmu mūzika, bet jāatrod balanss - citādi brīžiem šķiet, ka Holivudas jau ir par daudz... Bet te nu neko nevaru darīt, tās iespaids darījis savu... Katrā ziņā, no Holivudas nebaidos! Paskatīsimies, piemēram, uz Stīvu Reihu: viņš paņēmis afrikāņu mūziku un to ielicis savējā. Un tagad, ja paklausies afrikāņu mūziku, noķer sevi pie domas: re, kur skan Reihs!

Un vēl: savā dzīvē esmu spēlējis tik daudzos stilos, ka nudien nav problēmu uzrakstīt ne atonālu skaņdarbu, ne rokbalādi. Kad rakstu mūziku, esmu mēģinājis programmatismu nolikt malā. Lai nebūtu tā kā, piemēram, Rihardam Štrausam. Tomēr viss beidzas ar to, ka man pašam patīk, kā skan, un tad tās ainiņas veidojas. Tad atkal mēģinu kaut ko lauzt - lai nav sajūtas, ka pietrūkst bildes..."

Zinot simfonijas tapšanas kontekstu, ir tikai loģiski, ka jaunajā simfonijā programmatisma klātbūtne tomēr būs jūtama, bet mūzikai būs nepārprotami senatnīga garša. "Tomēr esmu to visu mēģinājis skatīt caur mūsdienu prizmu."

Simfonijas partitūrā Rihards nozīmīgu lomu uzticējis arī marimbai, arfai un vēl vienam otram eksotiskam instrumentam. "Latviski tautiskais elements tur būs. Nepārprotami."

Lai gan dokumentālā patiesība par Nameja likteni ir diezgan neskaidra, Rihards Zaļupe respektējis Laimoņa Pura versiju. "Uzticos šim stāstam. Namejs latviešiem bija pēdējais cerību stars, un viņš aizgāja bezcerīgā kaujā. Pēc viņa nebija, kam uzņemties karavadoņa funkcijas. Tomēr savas simfonijas noslēgumu veidoju kā episku triumfu, apliecinot latviešu tautai raksturīgo spītību: lai vai kā mūs sit, vienalga, būsim augšpusē un pārkāpsim visam pāri, kā mēs to esam darījuši simtiem gadu."

Nameja zobeni mugurā

Sastapts pēc pirmā simfonijas mēģinājuma, Rihards Zaļupe neslēpj, ka ir ļoti norūpējies un ieslīdzis nopietnās pārdomās. "Kārtējo reizi pārliecinos, ka Rīgai katastrofāli pietrūkst normālas koncertzāles. Lai dabūtu kvalitatīvu skaņu, orķestra mūziķiem taču būtu jāsēž normālā attālumā - Lielajā ģildē esam sabāzti kā siļķes mucā! Tas būtu tāpat, kā peldētājam likt peldēt milzu tempos divmetrīgā baseinā...

Tagad sēžu un pārdomāju savu ieceri, salīdzinot ar to, kā skan realitātē - "Gorā" aina būtu pavisam cita. Šobrīd, pēc pirmā mēģinājuma, nudien jūtos kā Namejs, kuram ar kaujas zobenu kāds dur krūtīs un mugurā.

Tomēr ļoti ceru, ka rezultāts būs tāds, kādu esmu vēlējies - nu, vismaz par deviņdesmit procentiem! Vispār jau gribēju likt arī kori... Ko tad, ja būtu ielicis? Būtu jānošaujas! Tā būtu katastrofa mūzikas attīstībai, ja visi pirmatskaņojumi notiktu Lielajā ģildē."

Ukmerges iespaidi

Sarunā Rihards Zaļupe pauž pārdomas aī par pagājušajā nedēļā notiekošo sitaminstrumenu festivālu mazajā Lietuvas pilsētiņā Ukmergē, kur satikās perkusionisti no dažādam zemēm. "Lieliski! Zinu vairākus nozīmīgus pasaules festivālus, kas notiek ārpus lielajām metropolēm. Ir sajūta, ka atrodies ārpus laika... Jo lielajos festivālos itin bieži kopības sajūtas nav - grafiks un noslogotība dara savu."

Par redzēto, dzirdēto un piedzīvoto Rihards ir gandarīts, jo šajā festivālā viņa sirdslieta - mūzika sitaminstrumentiem - uzplaukusi visā savā krāšņumā, tāpat kā mūziķi. "Sitaminstrumentālistiem jau parasti orķestrī jādara lietas, ko neciens cits nedarīs. Jalamājas, jāpūš ruporos, steps jādejo... Kas nu vien ienācis prātā komponistam..."