8. novembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" pasaules pirmizrādi piedzīvos Riharda Dubras opera "Suitu sāga", ko tiešraidē piedāvās "Klasika".

Kā komponists īsti nonācis līdz idejai par šīs operas tapšanu? "Ceļš bijis samērā garš, jo sapnis uzrakstīt operu man bijis visu mūžu, taču nekad neesmu centies ar varu to panākt. Gaidīju – ja būs lemts, tas notiks," neslēpj Dubra un atklāj, ka šajā gadījumā ideja nākusi no Liepājas Simfoniskā orķestra direktora Ulda Lipska puses sakarā gan ar Latvijas simtgadi, gan idejām, ka Liepājā taču kādreiz opera ir bijusi un varbūt šīs tradīcijas lēnām varētu mēģināt atjaunot.

"Un vēl trešā lieta – Liepājas "Lielajā dzintarā" taču ir orķestra bedre, un ir visas iespējas uzvest operu. Tā kaut kā tas viss saslēdzās kopā, un te nu mēs esam!"

Arī ideja par sižetu nākusi no Lipska puses. "Galu galā, ja tā ir Liepāja, Kurzeme, tad vajadzēja kaut ko par Kurzemi. Stāsts ir par nelaimīgu mīlestību – romantisma nianšu tur ir daudz… Sižets bija ļoti uzrunājošs, un es piekritu," stāsta komponists.

Uz jautājumu, kas uzrunājis šajā sižetā, Dubra atbild nekavējoties: "Mīlestība. Tas ir absolūtais atslēgas vārds. Par to ir šī opera.

Protams, darbība norisinās uz vēsturisku notikumu fona, kas brīžiem ir stipri nepatīkams, bet, ja mēs uzmanīgi pavērojam, nekas jauns jau tur nenotiek. Tās ir tādas pašas politiskās spēles, diemžēl jāsaka – nekrietnība, kādu mēs ik uz soļa redzam arī mūsu dienās."

Varētu sacīt – nebūtu mīlestības, nebūtu arī suitu novada, tā kultūras un tradīciju, kas saglabājušās līdz pat šai dienai un joprojām tiek koptas. "Domāju, tā noteikti varētu sacīt, jo jebkas, kas ir vērtīgs palicis un mums ir baudāms, skatāms un uzskatāms par mūsu milzīgo mantojumu, nevar būt radies bez mīlestības."

Operas libreta autors ir priesteris Gatis Bezdelīga, kurš pats krietnu laiku kalpojis Suitos, Alsungā dzīvojis un uz Svētā Miķeļa baznīcu katru dienu gājis kalpot. Kā izvērties, ka libreta autors ir priesteris? "Meklējumi nebija viegli, un arī ideja par priesteri Gati nāca no Ulda Lipska puses, jo viņš ar viņu ir ļoti labi pazīstams. Es faktiski ar viņu iepazinos pirmoreiz tikai šī libreta sakarā – tad arī radās iespēja apmeklēt viņu tieši Alsungā.

Ieraudzīju fantastiski radošu cilvēku, kurš glezno – redzot viņa gleznu daudzumu, kas viņam ir, radusies sajūta, ka viņš glezno bez apstājas.

Gatis arī stāstīja par plenēriem, uz kuriem viņš brauc vasarās, un, kad no tiem atgriežas, rīko izstādes. (..) Ļoti radošs cilvēks, kurš raksta arī dzeju, un tas bija izšķirošais. Otrā lieta – viņš fantastiski pārzina vietējo vēsturi. Un tur taču nav tik vienkārši, suitos katram izstādītajam apģērba gabalam ir nosaukumi... Man tā bija vesela pasaule. Izplestām acīm vienkārši skatījos un klausījos, un tas mani neizsakāmi fascinēja. Jau pēc pirmās sarunas mums radās labs kontakts."

Un kāds bijis operas rakstīšanas process?

"Man ir dīvaina īpašība, tāda iztēles lieta, kas kā dāvaniņa dota: ja kaut ko lasu – un esmu no lielajiem lasītājiem, burtiski riju grāmatas, 300 lappušu vienā vakarā ir nieks! - vai skatos filmu vai izrādi, atrodos darbības vidū.

Tāpēc principā neskatos destruktīvas filmas – man tad ir psiholoģiski grūti, jo es esmu notikumu vidū! Līdz ar to, rakstot operu, reāli rakstīju no tāda skatupunkta, ka esmu starp šiem varoņiem. Un šī iespēja – tur pastaigāt, paklausīties, apskatīt, pat aptaustīt, ļoti palīdzēja, tā faktiski radīja šo sajūtu, ka esmu darbības vidū."

Vairāk un plašāk - ierakstā!