19. septembrī Nacionālajā teātrī priekškaru vēra šīs sezonas pirmais jauniestudējums – Aivara Freimaņa “Katls”. Ievērojamā latviešu kinorežisora vienīgā romāna dramatizējuma autore un režisore ir Ināra Slucka, ar kuru tikās Inta Zēgnere.
Romāna notikumi risinās Kurzemes Jūrmalciemā, noslēgtā vidē, kurā daudzveidīgi atklājas cilvēku raksturi un rīcība neprognozējamā un nemierīga laikā, kad Vācijas armija ir tuvu kapitulācijai un ienāk padomju karaspēks .Nosaukums „Katls„ attiecināms gan uz Kurzemes katlu konkrētajā laika periodā, gan uz noslēgto zvejniekciema vidi, kurā „vārās” cilvēku likteņi un emocijas, bet varbūt arī uz galvenā varoņa Ingus Zuša sirds stāvokli, kurā tik daudz gļēvuma un nodevības.
Ināra Slucka:
"Mani uzrunāja Aivara Freimaņa romāna tēma, jo tas ir cits skatījums uz lietām, kas jau apaugušas ar vēsturi un dažādām interpretācijām, bet viņš ir uz to palūkojies no cita skatupunkta - asi, ironiski un pat nežēlīgi.
Aivars Freimanis ir uzrakstījis romānu ar skatu no malas. Tā es to uztveru, un tā gribēju veidot šo iestudējumu, jo nedzīvoju tajā laikā. Tas ir arī mans skatījums no malas.
Šī laika sajūta ir saglabājusies no tā, ko tēvs ir stāstījis. Daudz absurda bija toreiz. Mans tēvs, puika būdams, iemācījās vācu valodu no vāciešiem, kas viņu cienāja ar konfektēm. Vēlāk, kad viņu 18 gados izsūtīja uz Sibīriju, viņš iemācījās krievu valodu un spēlēt garmošku, jo krievi bija devuši viņiem kartupeļu mizas, lai viņi varētu izdzīvot. Ļoti sarežģīts laiks. Tēva brāļi abi bija mežabrāļi, kuriem tagad ir arī uzcelts piemineklis. Es labi atceros, ka astoņdesmitajos gados tika rādīta filma par bandītiem Sluckiem, un kad man vaicāja, vai tie ir mani radinieki, es teicu: ”Jā”, un neviens nenoticēja. Tieši tāpēc, ka patiesībai mēs reizēm ticam vismazāk.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (2)
Tikko izlasīju žurnālā IR interviju ar libāņu izcelsmes amerikāņu mākslinieku Validu Rādu. Viņš uzskata, ka
patiesība ir daudzgalvains pūķis, ka patiesība ir vārds daudzskaitlī. https://ir.lv/zurnaals/491/
Tādam viedoklim piekrist nevaru , man tas šķiet tikpat nepieņemams kā vienīgās patiesības princips.
Manuprāt, problēma ir intelektuālās kapacitātes nabadzībā meklējot atbildes uz šiem jautājumiem.
Ar tādu pompu NT reklameja Seņkova Pūt Vējiņi, bet man 31.augustā trāpījās tāda izrāde, kura bija zem katras kritikas, kurā nekas neatbilda tam, kas bija solīts reklāmās un ko slavināja teātra apskatieki.
Kāda ir patiesība par izrādi Pūt vējiņi?
Starp citu - par to izrādi samaksāju 25 eur, kas ir mizlu nauda par tik sliktu kvalitāti.
Baidos atkal ''iegrābties". NT būtu jāseko līdzi savu izrāžu kvalitātei, lai tā būtu laba ne tikai tad, kad iet bezmaksas biļešu un ielūgumu skatītāji - bet arī vienkāršais skatītājs, kurš par to bargu naudu samaksājis.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X