19. septembrī Nacionālajā teātrī priekškaru vēra šīs sezonas pirmais jauniestudējums – Aivara Freimaņa “Katls”. Ievērojamā latviešu kinorežisora vienīgā romāna dramatizējuma autore un režisore ir Ināra Slucka, ar kuru tikās Inta Zēgnere.

Romāna notikumi risinās Kurzemes Jūrmalciemā, noslēgtā vidē, kurā daudzveidīgi atklājas cilvēku raksturi un rīcība neprognozējamā un nemierīga laikā, kad Vācijas armija ir tuvu kapitulācijai un ienāk padomju karaspēks .Nosaukums „Katls„ attiecināms gan uz Kurzemes katlu konkrētajā laika periodā, gan  uz noslēgto zvejniekciema vidi, kurā „vārās” cilvēku likteņi un emocijas, bet varbūt arī uz galvenā varoņa  Ingus Zuša sirds stāvokli, kurā tik daudz gļēvuma un nodevības.

Ināra Slucka:

"Mani uzrunāja Aivara Freimaņa romāna tēma, jo tas ir cits skatījums uz lietām, kas jau apaugušas ar vēsturi un dažādām interpretācijām, bet viņš ir uz to palūkojies no cita skatupunkta - asi, ironiski un pat nežēlīgi.

Aivars Freimanis ir uzrakstījis romānu ar skatu no malas. Tā es to uztveru, un tā gribēju veidot šo iestudējumu, jo  nedzīvoju tajā laikā. Tas ir arī mans skatījums no malas.

Šī laika sajūta ir saglabājusies no tā, ko tēvs ir stāstījis. Daudz absurda bija toreiz. Mans tēvs, puika būdams, iemācījās vācu valodu no vāciešiem, kas viņu cienāja ar konfektēm. Vēlāk, kad viņu 18 gados izsūtīja uz Sibīriju, viņš iemācījās krievu valodu un spēlēt garmošku, jo krievi bija devuši viņiem kartupeļu mizas, lai viņi varētu izdzīvot. Ļoti sarežģīts laiks.  Tēva brāļi abi bija mežabrāļi, kuriem tagad ir arī uzcelts piemineklis. Es labi atceros, ka astoņdesmitajos gados tika rādīta filma par bandītiem Sluckiem, un kad man vaicāja, vai tie ir mani radinieki, es teicu: ”Jā”, un neviens nenoticēja. Tieši tāpēc, ka patiesībai mēs reizēm ticam vismazāk.