22. februārī VEF Kultūras pilī pirmizrādi piedzīvos Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas "Sfinksa" jaunais iestudējums. Tas ir muzikāls stāsts par pareģa Eižena Finka likteni, kuru izspēlēs Maksims Busels un Emīls Kivlenieks titullomā. Pārējās lomās - Beāte Zviedre, Anmary, Antra Stafecka, Atis Zviedris un citi. Pie taustiņiem būs Jānis Lūsēns, ģitāru spēlēs Aivars Gudrais, sitaminstrumentus – Harijs Gūtmanis, basģitāra – Jānis Lūsēns jun. 

Ieva Zeidmane tikās ar iestudējuma režisori Rēziju Kalniņu un režisores asistentu Voldemāru Rodi.

Voldemār, 2001. gada pirmiestudējumu esat redzējis ierakstā. Vai skatījāties ar mūsdienu aci?

Voldemāru Rode: Skatījos vairāk tādā kontekstā - kā mēs šo stāstu varam izstāstīt citādāk. Vismaz pēc tā, ko redzēju ierakstā, man iestudējums likās ļoti labs un ļoti labs priekš tā laika, līdz ar to mūsu mērķis bija to visu rādīt pēc mazliet citas plaknes. Mēs veidojam šo stāstu kā cilvēka atskatu uz viņa dzīvi, kā tādu šķīstītavu, pirms cilvēks var aiziet tālāk, līdz ar to ir šīs divas atsevišķās plaknes.

Rēzija Kalniņa: Jā, kā stāsta līnijas. Viens ir stāsts, kas ir libretā un, protams, mūzikā, un otra ir mūsu inscenējuma, izrādes ideja, kas sākas no beigām -

pirms tu tiec tālāk, simboliskā valodā runājot, tev ir jāatskatās uz saviem dzīves krustpunktiem un krustcelēm, kā dvēsele iet cauri tam tunelim.

Mūs interesē nevis nākotne, bet pagātne, tās krustceles, kur viņš varēja iet pa labi, bet aizgriezās pa kreisi, vai kur viņš varēja iet taisni, bet palika stāvot. Kur viņš varēja runāt, bet klusēja. Un kur mēs varam runāt, bet klusējam mīļā miera labad. Šī ir cīņa “ar”, nevis “par” – cīņa starp indivīdu un varu, pastāvošo iekārtu, kas, kā mēs zinām, libretā ir Ulmaņa laiks, vācu laiks, tad ir Sibīrija, krievu laiks, pēc tam Padomju Savienība. Šajā iestudējumā Atis Zviedris spēlē visus pratinātājus, bet mums nav svarīgi iezīmēt laikmetu – mums ir svarīgi iezīmēt, ko vara dara ar cilvēku.