Jau no 4. oktobra līdz 13. decembrim trešdienu vakaros Muzeju krātuvē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā "Skulptūru mežs" norisinās pasākumu cikls Mītrade". Un jau šo trešdien, 15. novembrī, gaidāms dzejas mītrades pasākums, kurā klausāmdzeju piedāvā rakstniece DANA ZĀLĪTE un skaņu mākslinieks Reinis Rabenau.

Sarunā dodamies klausāmdzejas dziļumos, cenšoties šo žanru lūkot kā vienu veselumu, nevis divus atsevišķus žanrus. Dana stāsta arī par klausāmdzejas vēsturi no tās pirmssākumiem senatnē līdz pat mūsdienām un klausāmdzejas pieejamību Latvijā.

Anna Marta Burve: Kā tu vēlies, lai klausītāji uztver klausāmdzeju, ko abi radāt – vai lai publika klausās, vai lai sajūt?

Šis ir tas, ko vienmēr mēģinu akcentēt – klausāmdzeja ir kaut kas tikai klausāms. Es ļoti apzināti vēlos pieturēties tikai pie tā, ka tā ir klausāma – tur nav ne neona gaismiņu, ne videoprojekciju, tu esi tur tikai ar klausāmdzeju – skaņu un tekstu: vari aizvērt acis, jo nekas vizuāli fiziski performatīvs nenotiks.

Tieši tāpēc arī nesaucu to par performanci, jo to saistām ar fiziskām izpausmēm.

Aicinu cilvēkus tiešām klausīties, turklāt ar uzsvaru uz vārdu  klausīties, jo, manuprāt, mēs, 21. gadsimta sabiedrība, esam ārkārtīgi pavirša. Negribu vispārināt vai kādu aizvainot, jo arī pati uzskatu, ka esmu pavirša informācijas uztverē. Klausīties un tikt uzklausītam ir milzīga privilēģija! Tas paģērē milzīgu uzmanību!

Tāpēc nav vajadzīgas neonu gaismiņas, videomāksla. Jo dzirdēt mēs varam visu, tas notiek pats par sevi – dzirdam trokšņus, bet klausīšanās ir psiholoģiska, apzināta rīcība. Ir troksnis, mēs to dzirdam, bet klausīšanās – tā ir psiholoģiski apzināta rīcība. Es tagad klausīšos, es mēģināšu iedziļināties tajā, ko tu saki, un centīšos kaut ko pats sev no tā visa paņemt.

Tajā brīdī just pārējo cilvēku klātbūtni, just autora klātbūtni, īpaši dzejas lasījumos bez citu skaņu klātbūtnes – tā ir liela privilēģija, ja autors savā balsī, ar savu elpu tev kaut ko stāsta."

Vairāk - audioierakstā.