Garīgums slēpjas dvēselē. Studijā komponisti Raivis Misjuns, Jēkabs Bernāts, Lauma Kazaka

18. augustā Rīgas Domā 25. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncertā "Pirmatskaņojumi" izskanēs jaundarbi, kurus pēc Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā aicinājuma radījuši pieci autori. Ja Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska ciešā sadarbība ar kori "Latvija" jau labi zināma, tad Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns savas kompozīcijas korim "Latvija" radījuši pirmoreiz. Lai iepazītu šo trijotni tuvāk, Latvijas Radio 3 "Klasika" aicinājusi viņus uz sarunu.

Koncertā, kuru tiešraidīs LR3 "Klasika", piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", diriģents Māris Sirmais, Edgars Ošleja (basbaritons), Vestards Šimkus (klavieres), Aigars Reinis (ērģeles), Oskars Petrauskis (soprāna saksofons), Ēriks Kiršfelds un Māra Botmane (čells), Edgars Saksons un Valters Līcis (sitaminstrumenti), Viktors Stankevičs (kontrabass) Sigurds Lallo (basklarnete) un Pēteris Trasuns (alts).

Programmā:

Rihards Dubra - Tēvreize 

Raivis Misjuns - La Noche Oscura

Jēkabs Jančevskis - Sleep 

Jēkabs Jančevskis - "Tā ir mana dvēsele" 

Lauma Kazaka - Unde Bella? ("No kurienes kari?")

Jēkabs Bernāts - Creation Of The World: Ovid's Four Winds 

***

Ilze Medne: Jaundarbu koncertam Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" šogad sadarbībai izvēlējušies piecus komponistus. Rihardu Dubru un Jēkabu Jančevski klausītāji jau pazīst, viņu vārdi lielajam vairumam ir jau ļoti labi zināmi. Bet trīs jaunie komponisti pelnījuši platformu, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem jaundarbiem. Laikam sāksim alfabēta kārtībā. Jēkab, saki, kas ir tas, kas klausītājiem par tevi būtu jāzina?

Jēkabs Bernāts: Skaņdarbs, ko esmu uzrakstījis, ir ar 2000 gadu senu tekstu, kura autors ir romiešu dzejas zelta laikmeta pārstāvis Ovīdijs. Darbs ir par pasaules radīšanu, par četru vēju iedalīšanu katru savā debespusē, bet ne tikai – darbs vēsta arī par to, kā rodas debesis, bet vēlāk – cilvēks, un kāds ir cilvēka virziens Visumā un dzīvē.

Ļoti plaša un nozīmīga tēma. Bet saki, kāds bijis tavs virziens dzīvē un izglītībā līdz šim? Kas ir zīmīgākais, kas tevi raksturotu?

Jēkabs Bernāts: Nāku no instrumentālistu vides, kas savā ziņā dzirdams arī manā mūzikā. Un instrumentālā pieredze, manuprāt, ir kaut kas unikāls, kas ļoti bieži kormūzikas autoriem izpaliek. Pamatskolā spēlēju vijoli, pirms tam – klavieres, bet vidusskolā – kontrabasu. 

Instrumentālā vide atver citu domāšanas veidu, kā rakstīt mūziku. Jā, diemžēlmana mūzika ir instrumentāla un patiesībā diezgan grūti [izdziedama], ko apzinos tikai tagad, kad notiek skaņdarba mēģinājumi: saprotu, ka mājās pie datora vai klavierēm šķiet diezgan vienkārši nodungot melodijas, ko esmu uzrakstījis, bet tad, kad tās jānodzied piecdesmit cilvēku korim, saprotu, ka tas nav tik viegli...

Šobrīd tu studē kompozīciju?

Jēkabs Bernāts: Šobrīd Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie asociētā profesora Andra Veismaņa. Kompozīciju mācījos pamatskolā pie profesora Andra Vecumnieka, paralēli instrumentu spēlei. Un pirms tam pamācījos nedaudz arī pie Jutas Bērziņas.

Lauma, vai jūsu ceļš arī nāk no instrumentālistu vides?

Lauma Kazaka: Patiesībā jā! Tas viss sākās bērnu mūzikas skolā, kur sākumā spēlēju klavieres, bet mani ļoti uzrunāja ģitāra. Sāku muzicēt, spēlējot dažādās grupās, dažādu žanru mūzikas ansambļos – bija gan populārā mūzika, gan mazliet akadēmiskāka. Spēlēju gan ģitāru un basģitāru, gan perkusijas, arī dziedāju. Bet šobrīd esmu absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu, un turpinu studijas doktorantūrā. Mani vienmēr ļoti uzrunājusi un iedvesmojusi kora un vokālā mūzika. Tā pilnīgi noteikti ir viena no manām dzīves atslēgām, kas mani iedvesmo un uzrunā. Un arī kompozīciju man paveicies studēt pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda. 

Kuri zina, kas ir laba kormūzika un paši tādu ir radījuši! Varētu domāt, ka no jums visiem trim sanāktu labs instrumentāls ansamblis, jo arī Raivis Misjuns ne tikai komponē, bet arī spēlē dažādus instrumentus. 

Raivis Misjuns: Pašlaik esmu nonācis balansā starp divām profesijām, kas ir kompozīcija un profesionāla kontrabasa spēle. Specializējos tieši baroka un perioda mūzikas atskaņojumā. Bet man prieks, ka varu piedalīties Latvijas kompozīcijas vidē! Šī ir brīnišķīgā iespēja – rakstīt Valsts akadēmiskajam korim... Šis man būs arī pirmais lielais kora darbs, tā ka ļoti labi saprotu Jēkabu, kurš saka, ka mājās viss skan brīnišķīgi, bet tad nāk dzīvā pieredze, kurā iemācies ļoti daudz ko... 

Bet jums pašiem ir arī praktiska pieredze un zināšana, kas ir koris…

Lauma Kazaka: Jā, esmu dziedājusi korī un arī piedalījusies Dziesmu svētkos.

Jēkabs Bernāts: Esmu profesionāls dziedātājs jau divarpus gadus Rīgas kamerkorī "Ave Sol", un, starp citu, šajā koncertā dziedāšu piecu cilvēku ansamblītī Riharda Dubras skaņdarbā. 

Raivis Misjuns: Reizēm piemirstu, bet īstenībā ar mūziku sāku nodarboties divpadsmit gadu vecumā, dziedot Rīgas Imantas vidusskolas zēnu korī, jo mācījos mūzikas klasē. Dziedāšana bija pamatā.

Piecdesmit un vairāk cilvēku koris nav tikai tehniska lieta. Jāsaprot, kas ir šī cilvēku kopuma spēks un enerģētika, jāsaprot, kā apvienot dziedātājus, lai viņi notic tam, kas rakstīts, un dara to labāko. Kā tas ir – rakstīt korim un jo īpaši tādam kā Valsts akadēmiskais koris "Latvija"?

Lauma Kazaka: Pilnīgi piekrītu par kora īpašo sajūtu: to mēs arī ļoti labi varējām redzēt gan šodienas, gan vakardienas mēģinājumā – ka koris ir liels, skaists mūzikas instruments, ko ļoti prasmīgi, ārkārtīgi aizrautīgi, ar milzīgu kaislību uz kvalitāti diriģē Māris Sirmais. Ļoti izbaudu mēģinājumus un to dinamiku, un jūtu, ka man tā būs vēl viena akadēmija, vēl viena noderīga skola, kā rakstīt korim arī turpmāk.

Jēkabs Bernāts: Man vienmēr gribas rakstīt instrumentāli... Tu, Ilze, saki – koris ir piecdesmit un vairāk balsu instruments...

Rakstot savu darbu, vairāk iedziļinājos katrā individuālajā balsī, un savā ziņā tā ir tāda teksta aleatorika, kas dziedātājiem dod brīvību finālā dziedāt tādu tekstu, kādu viņi vēlas, koncentrējoties vairāk uz to, kādu "garšvielu" viņi kā profesionāli dziedātāji paši var pievienot šī skaņdarba receptei.

Protams, Latvijā reti kuram no dziedāšanas sanācis izbēgt – vai tā būtu Dziesmu svētku kustība vai kas tamlīdzīgs, taču Valsts akadēmiskā kora priekšā tā sajūta ir pilnīgi cita. Šajā ziņā varu piekrist, ka "Latvija" ir instruments. Dziesmu svētkos sanāk visi kori kopā, dzied, mācās dziesmas, bet Valsts akadēmiskais koris... Jā, protams, korim ir ārkārtīgi daudz koncertu un nevar mūsu jaundarbus mācīties visu vasaru, kā mums varbūt pašiem gribētos. Bet pat ja mēs zinām, ka tie bijuši tikai pāris mēģinājumi, mēs visi ļoti labi jūtam, ka koris ir kā viens instruments – visi dziedātāji ir uz viena viļņa šīs mūzikas atskaņošanā.

Raivi, vai komponistam tas nav liels risks – iedomāties, ka koris var visu? Sak’, tagad gan tad es rakstīšu visu iespējamo... Vai tomēr visu laiku nav zemapziņā jāatceras, ka tā ir cilvēka balss, ka tur ir elpa, ka apakšā ir dzīvība, un galu galā arī kora dziedātāji ir pudu pudiem sāls apēduši, atskaņojot simtiem jaundarbu un viņu vērtējums arī ir no svara? Kā tas ir komponistam – sabalansēt savu vēlmi parādīt, ko es varu, ar to, lai tas patiešām būtu ērti izdziedams un dziedātājiem būtu viegli?

Raivis Misjuns: Tie bija pamatnorādījumi, kad rakstīju korim – [ka koris ir] dzīvs organisms, dzīva balss, elpa, visi strādā kopā, spēcīga enerģija. Tie bija pamata parametri. Protams, balsu amplitūda, diapazons un viss pārējais. Bet es tomēr arī ļāvu sev teikt – raksti, kā vēlies, raksti, ko gribi. Protams, ievērojot Valsts akadēmiskā kora repertuāru, tā lielo, kuplo, skaisto skaņu, kas tam raksturīga, dziedot lielās un mazās formas garīgo mūziku. Tā ka koncentrējos tieši uz to – kā izpētīt amplitūdu, sadalot arī kori vairākās divīzijās un nepieķerties tikai četrām balsīm, cerot, ka tas arī tā ieskanēsies viņu balsīs.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.