5. jūlijā pulksten 18 koncertzāles "Lielais dzintars" koncertsēriju "Personīgi" turpinās Latvijā iemīļotie etnomūziķi Biruta Ozoliņa un Uģis Prauliņš, kuri apvienojušies jaunā, elektroakustiskā programmā, kuras nosaukums ir "Identitātes".

Kaut abi vienā laikā studējuši Mūzikas akadēmijā, kopā piedzīvojuši Atmodu un tautasdziesmas atdzimšanu, sadarbību sākuši tikai pērn: "Katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās. Jo katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt," saka Biruta, kura tagad ir ļoti priecīga par abu radošo satikšanos. "Mēs abpusēji papildinām viens otru."

Programmā "Identitātes" mākslinieki vedīs klausītājus retrospektīvā ceļojumā, pieminot un izdziedot Latvijas novados dzīvojušo tautu – līvu, leivu, latgaļu un citu – senās dziesmas. Abi mūziķi savulaik piedalījušies jaunā folkloras viļņa kustībā Latvijā, taču šis elektroakustiskais etnoduets ir vēl nebijis projekts. 

Ilze Medne: Vai esi no cilvēkiem, kuriem patīk, ka ceļš zem kājām?

Biruta Ozoliņa: Jā, tikko savam "sābiņam'' nomainīju priekšējās riepas, kuras bija aizdomīgas, lai varu nobraukt šo ceļu. Kumeliņš gatavs.

Liepāja tev ir īpaša pilsēta?

Domāju, ka Liepāja ir īpaša pilsēta visiem – ar savu jūru, īpatnējo kolorītu un, protams, tagad ar skaisto koncertzāli, ko tiešām ļoti, ļoti mīlu. Arī tīri vizuāli ļoti patīk tās arhitektūra.

Vai tava balss tur jau skanējusi?

Esmu tur kaut ko iepīkstējusies, bet uz skatuves uzstājusies vēl neesmu.

Koncertu ciklā "Personīgi" tu būsi uz skatuves kopā ar savu uzticamo domubiedru un kolēģi Uģi Prauliņu. Kaut esat pazīstami jau sen, sadarbību tomēr sākāt tikai pērn.

Jā gan,

kopā mācījāmies Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, sēdējām un gaidījām klases atslēgas, un es skatījos un domāju – ko tas džeks ar tiem garajiem matiem tur... 

Kopā piedzīvojām arī lielos politiskos notikumus, Atmodas laiku, tautas mūzikas atdzimšanu. Šīs strāvas izdzīvojam vienā laikā. Mūsu pirmie diski pat iznāca vienā gadā, vienā izdevniecībā un vienā sērijā. Bet katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās.

Lai gan es šad tad gribēju Uģi pieaicināt kā komponistu, bet katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt. Tā ka īsti satikāmies tikai pirms gada,

kad Uģis mani uzaicināja savā projektā kopā ar spāņu kolēģiem Maljorkā, ar katalāņiem. Patiesībā viņi ir vēl smalkāki – Baleāru salu folkloras pētnieki, un mēs izveidojām kopīgu koncertprogrammu, kuru turpat arī nospēlējām, un pirms gada augustā tā skanēja arī Ērmaņu muižā. Bija jauks koncerts un jauka sadarbība.

Kas ir tas, kas jums ir radniecīgs un kas jums liek būt interesantiem radoši kopā?

Mēs abpusēji papildinām viens otru. Ne jau velti Uģis paaicināja mani, un ne velti es biju ļoti priecīga par to. Jo viņš ir komponists, viņš redz veidolu, kā tas varētu būt, un viņš meklē idejas. Bijuši ļoti jauki pārsteigumi...

Kā top jūsu programmas, kurš dod idejas?

Programma izveidota tādā veidā, ka ir dziesmas, kurās dominēju es, bet Uģis mani papildina, un ir dziesmas, kur dominē viņš, un es papildinu viņu.

Es, protams, gaidīju, ka viņš uztaisīs lielu dziesmu ciklu - vērienīgu, ar trijām daļām, aranžētu kā veltījumu Birutai Ozoliņai, bet ceru, ka tas būs nākotnē (smejas).

Vairāk un plašāk LSM!