Ceturtdien, 28. martā, Rīgā, kultūras telpā “Hanzas perons” tiks atzīmēta starptautiskā Klavieru diena – pēc vācu pianista un skaņraža Nilsa Frāma (Nils Frahm) ierosinājuma ikviens plašajā pasaulē tika aicināts godināt šo instrumentu un tam radīto mūziku. Nu gada 88. dienas (atsaucoties uz 88 klavieru taustiņiem) atzīmēšana kļuvusi par tradīciju un šogad norisināsies jau desmito reizi.

Studijā Anna Marta Burve tikās ar pianistu Rihardu Plešanovu, kurš Klavieru dienā atskaņos pirmās 12 prelūdijas un fūgas no Dmitrija Šostakoviča 24 prelūdiju un fūgu cikla.

ANNA MARTA BURVE: Kas es pirmo reizi uzzināju, ka mēs ar tevi varēsim saistīties sarunā par šo tēmu, man uzreiz atausa atmiņā mani pirmie iespaidi par Šostakoviču, kas bija vidusskola, un man likās, ka es esmu atklājusi "krutāko" komponistu pasaulē, un, ja es klausos viņa mūziku un man tā patīk, tad jau es esmu baigais avangardists un tamlīdzīgi. Tāda jaunības vēlme pēc avangardisma un anarhisma. Vai tu atceries savus pirmos iespaidus par Šostakoviču un vai tev arī vidusskolā bija līdzīgi tā fanot par viņu, kā ir daudziem citiem?

RIHARDS PLEŠANOVS: Absolūti, jā. Kādēļ es šodien spēlēju Šostakoviču – tas ir tiešām, pateicoties iespaidiem vidusskolā, jo mana brīnišķīgā skolotāja Anita Pāže mani uzreiz tā kā iemeta aukstā ūdenī un iedeva spēlēt pašu pēdējo 24. prelūdiju un fūgu, ko mēs varam saukt arī par milzīgu simfoniju, tur ir dubultfūga. Tā ir ārkārtīgi traģiska, bet ar ārkārtīgi pacilājošām beigām.

Kā tas Šostakovičam ir tipiski – no maza asniņa izaug vesela simfonija.

Es atceros šos iespaidus. Mani tajā laikā tik ļoti neinteresēja, kas notika Šostakoviča laikā, bet mani uzrunāja pati mūzika. Man tā likās fascinējoša. Atceroties šīs sajūtas, es izdomāju, ka gribu nonākt līdz šai pēdējai un paskatīties, ar ko tas viss sākās.

ANNA MARTA BURVE: Vai sanāk, ka tavi pirmie iespaidi bija caur tevis paša spēli vai tu pirms tam klausījies viņa mūziku ierakstos?

RIHARDS PLEŠANOVS: Viens ieraksts, kas man ļoti iespiedies atmiņā, ir Kīts Džareds. Man likās ļoti interesanti, kādēļ džeza mūziķis un tik plaša spektra mūziķis, bet vairāk tomēr improvizatoriskā spektra pārstāvis pievērsies Šostakovičam. Un nebūt ne krievu pianists. Man šis ieraksts ir ļoti palicis atmiņā – tas noved pie atbildes, ka nav jābūt slāvu cilvēkam, lai spēlētu šo mūziku.

Tā, manuprāt, ir slāviska, bet tajā ir tik daudz slāņu un tik daudz šķautņu, ka katrs ar savu interpretāciju var tajā ienest kaut ko svaigu.

ANNA MARTA BURVE: Jā, to var spēlēt patiešām daudz un dažādi. Man nāk prāta jautājums – vai tu savā spēlē šo mūziku vairāk sapludini kopā, jo, atgādināsim, ka fūga ir polifonija, tur ir daudzbalsība. Reizēm kāds izceļ šīs balsis, reizēm drīzāk sapludina kopīgā harmonijā. Kāda ir tava pieeja?

RIHARDS PLEŠANOVS: Tas noteikti ir atkarīgs no faktūras, no konkrētā veida. Es spēlējos ar šīm sajūtām.

Respektīvi, skolā mēs visi esam mācīti, ka – nedod Dievs, ka kādā fūgas vietā tu nedzirdēsi tēmu – tas ir slikts tonis. Man gribējās no šī izkāpt un veidot pašam savu redzējumu.

Tas ir ļoti labs jautājums, jo vietām tieši šis sakausējums rada šo ārkārtīgo skaistumu. Nevis tad, kad tu konkrēti vari izbakstīt un izcelt šo tēmu. Ir vietas, kur es to apzināti daru ļoti rafinēti, un ir vietas, kur es pludinu kopā.

ANNA MARTA BURVE: Vai, spēlējot un apgūstot Šostakoviča mūziku, tu jūti, ka viņš varbūt ik pa laikam ir arī paimprovizējis fūgas struktūrā, vai arī tā ir kāda mistiska Šostakoviča sakritība?

RIHARDS PLEŠANOVS: Es domāju, ka viņš ir arī paimprovizējis.

Atcerēsimies, ka ir liecības par to, ka Šostakovičs ir bijis ļoti labs tapieris, un viņš krogos ir spēlējis daudz kinofilmām pavadījumus, neredzot iepriekš, kas tā būs par filmu.

Tādēļ šis impulsīvais mirkļa tvēriens viņam ir ļoti būtisks.