J. S. Baha Starptautiskā kamermūzikas festivāla 16. novembra koncertā pianists Georgs Kjurdians piedāvā L. van Bēthovena 30. klaviersonāti op. 109, kas J. S. Baha sesto Angļu un Franču svītu ieskauta.

Sarunas laikā salīdzinām Angļu un Franču svītas un klausāmies to fragmentus Andrāša Šifa ierakstos. Georgs Kjurdians mums atklāj, kamdēļ viņaprāt Bēthovena 30. sonāte ir sarežģītāka par 31. un 32., kā arī cenšamies “atkost” 17. un 18. gadsimta komponistu domāšanu un interesantas, avangardiskas vīzijas Baha darbos.

Georgs Kjurdians: Sastādot programmu, es vienmēr vēlos uzstādīt kādu moto, lai būtu kaut kas, kas visu apvieno. Tad kļūst skaidrs, kāpēc cilvēks ir uz skatuves un ko viņš vēlas teikt. Piemēram, ļoti mīlu teātri, un labos uzvedumos man ir skaidrs, kāpēc aktieri ir šeit un ko viņi grib pateikt. Mūzika ir ļoti abstrakta valoda. Piemēram, kas notiks koncertā Rīgā. Ņemu skaitli “6” svītām un vidū ielieku priekšpēdējo Bēthovena sonāti, kas ir kaut kas no vēlīnā.

Es negribu mūzikas valodu padarīt skaidrāku vai ļoti konkrētu, es vēlos, lai programmas koncepcija būtu daļa no mūzikas vēstījuma un lai būtu kulminācija pašā programmā.

Šajā gadījumā būs viendaļīgs koncerts, ar laiku esmu nedaudz ierobežots.

Par skaitli “6” mēs ne uzreiz atradām kompromisu ar Ainu Kalnciemu, ko spēlēšu Baha festivālā. Kad man kļuva skaidrs, ko no manis programmas sastādīšanas ziņā gaida, šķita - tikai Bahs, skaitlis “6”, derēs. Mājās sāku spēlēt visu cauri un domāju - nabaga publika! Bez pauzes! Ja koncertam būtu vismaz neliela pauze, būtu jauki. Bet tie laiki, kad gribēju visiem pierādīt, ka esmu varonis, supermens un tā tālāk, ir pagājuši jau kādus desmit gadus. Tagad man ir daudz vairāk empātijas kā toreiz, tāpēc vienkārši domāju - labi, ko var samainīt? Sestā Angļu svīta - brīnišķīga priekš sākuma. Sestā Franču svīta - pilnīgi citādas atvadas no cikla, salīdzinot ar Angļu svītu. Ko pa vidu?

Bēthovens ir mana otrā mīlestība. Ir tāda komponistu līga, kurā ietilpst Vāgners, Bahs, Šūmanis, Bēthovens, Brukners, Mālers, Mesiāns un tā tālāk, kas vienkārši ir kaut kas ļoti, ļoti augstu.

Radās doma par Bēthovenu, un loģiski būtu op. 111 - pēdējā, 32. sonāte. Bet visnoslēpumainākā sonāte no noslēdzošās trīsvienības cikla man ir op. 109. Tā ir sonāte, ko spēlēju jau ilgāku laiku, bet tā ir tik neviennozīmīga mūzika. Tā ir Mimažorā, Sestā Franču svīta arī, bet Sestā Angļu svīta ir reminorā. Sanāca arī nedaudz tonāls virziens - lielas sekundas gājiens. Sākumā reminors, kas, protams, noslēdzas Remažorā, tad Mimažors. Un tad Mimažors tiek apstiprināts ar Bahu.

Vai atceraties savu pirmo saskari ar Bahu?

Jā, ļoti labi atceros. Tā bija Badinērija no Otrās orķestra svītas. Man bija divi vai trīs gadi - vecums, kad sāc apzināti reaģēt uz to, kas ir apkārt.

Bija skaņu plašu kolekcija, iespējams, "Maskavas virtuozu" plate vai Sondeckis 70.-80. gados. Tā bija mana pirmā saskarsme ar mūziku.

Mans vectēvs ļoti mīlēja Bahu. Viņš nebija mūziķis, bet gan ārsts, un darbā klausījās Bahu. Viņš citu mūziku īsti neakceptēja, varbūt Mocartu - kaut ko melodisku, bet Baham drīkstēja būt arī disonanses, jo Bahs ir Bahs.

Bahs skanēja vienmēr. Skaņuplatēs pārsvarā bija Baha darbi. Atceros Tatjanas Nikolajeva ieskaņotās četras tokātas - plate, kas bija jāmet ārā, jo no tik biežas klausīšanās ar tik sliktu aparatūru praktiski nekas no pašas plates vairs nebija palicis. Bija “Ziemassvētku oratorijas” fragmenti ar Pēteru Šreieru. Šī plate ir kopā ar mani pārcēlusies uz Vāciju. Bija ļoti daudz kas, bet Baha vārds ir bijis vienmēr. Pēc tam bija Mocarts, Bēthovens, bet Bahs ir bijis kā Dievs - kaut kas, kas ir ar mums.

Georgs Kjurdians studē TONALi skatuves akadēmijā Hamburgā, ir vairāku starptautisku konkursu, tostarp starptautiskā Leipcigas Baha konkursa laureāts. 2020. gadā Georgs Kjurdians tika nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā "Par izcilu interpretāciju", savukārt 2023. gadā Nīderlandes ierakstu kompānija Challenge Records laida klajā viņa debijas albumu ar Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena un Johanesa Brāmsa mūziku. 2025. gada sākumā klajā nāca viņa otrais albums ar Riharda Vāgnera mūzikas klaviertranskripcijām.