Pianists Georgijs Osokins: Neesmu un negribu būt hameleons

"Man neizsakāmi patīk atrasties Latvijā, jo tās ir mājas – vieta, kur ļoti brīvi varu eksperimentēt. Nekur citur tā nekad nebūs," par uzstāšanos dzimtenē saka pianists Georgijs Osokins, kuram dzīve šobrīd rit starp Vāciju un Rīgu.

15. novembrī Lielajā ģildē viņš atkalredzēsies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, bet pirmo reizi tiksies ar maestro Lio Kuokmanu. Georgijs atskaņos vienu no saviem vismīļākajiem klavierkoncertiem – Friderika Šopēna Otro faminorā.

Inga Žilinska: Kā tas ir – būt ļoti slavena pianista dēlam un būt arī slavena pianista brālim? Esat jaunākais šajā triādē. Tas ir viegli, tas ir grūti, tas ir izaicinoši vai tas ir dabiski?

Georgijs Osokins: Es teiktu, ka tas ir dabiski, bet tur ir savi plusi un savi mīnusi. Ļoti agri sapratu, ka tas ir mans ceļš. Jau zināju brāļa ceļu, jau zināju tēva ceļu, tāpēc man bija ērtāk – zināju, kuri ir tie zemūdens akmeņi, tāpēc gandrīz visu par šo profesiju jau zināju – ja vien to var nosaukt par profesiju.

Taču tikai nesen sapratu, ka vajag klausīt tikai pašam sevi, uzticēties tikai sev.

Pat ja ir cilvēks, kurš desmit, piecpadsmit gadus stāv tev blakus un dod padomus – ir jāuzticas viņam, bet ne vienmēr jāizvēlas viņa padoms. Jārīkojas kā Rubinšteinam, kurš atzina, ka skatuve ir visvientuļākā vieta pasaulē. Tā arī ir. Kad tu spēlē, nedomā ne par brāli, ne tēvu, ne citām autoritātēm – tu esi pats par sevi.

Kurā brīdī šī uzticēšanās ir jāpārtrauc? Jo mācību procesā tomēr skolotājs ir tas, kuram vispirms mēs uzticamies visvairāk.

Protams, bet tas bija agrāk, kad studēju pie tēva. Vēlāk, kad jau sāku braukāt apkārt, vienmēr jau nebija tā, ka blakus būtu kāds uzticams cilvēks ar padomu. Tāpēc kaut kā man tas laikam pat patīk – patīk brīvība, intuīcija, kurā vienmēr ieklausos. Ne vienmēr spontanitāte ir pareizais ceļš. Un arī intuīcija ne vienmēr ir pareizais ceļš. Piemēram, pirmie signāli, kurus tā raida, vēlāk ne vienmēr izrādās pareizi. Bet tik un tā – tas ir kaut kas dzīvs, kaut kas patiess, tāpēc vienmēr izvēlēšos iekšējo balsi, kuru neredzu, bet kura skan manī.

Beidzamos piecus gadus nav arī iespējas tik cieši kontaktēties ar tēvu un ģimeni. Reizēm viņi atbrauc man palīdzēt tīri morāli un psiholoģiski – vienkārši būt klāt, kad man ir nozīmīgi koncerti. Piemēram, nesen tēvs bija Hamburgā – tas man bija ļoti svarīgs koncerts Elbas filharmonijā. Tur bija pilnīgi ekstremāla situācija – koncerts bija jāsagatavo mēneša laikā, un jāspēlē tur pirmo reizi. Tāpēc man ļoti palīdzēja nevis padomi, bet tīri fiziski – ka tēvs bija tur, ka sajutu viņa klātbūtni.

Bet tas ir arī skaisti, ka tu uzticies tikai sev un pats formulē savu ceļu.

Jūsu tēvs izraudzījies pedagoga darbu. Viņš ir lielisks pedagogs, kurš izaudzinājis vairākas pianistu paaudzes. Brālis Andrejs savukārt izvēlējies koncertpianista ceļu. Kāds ir jūsu ceļš, un vai jūs arvien vēl studējat?

Nav jau laika īpaši kaut kur studēt... Šobrīd dzīvoju starp Vāciju un Rīgu, un koncertu grafiks ir tāds, ka nevaru kaut kur uzturēties ilgāk par divām nedēļām, dažreiz pat vienu nedēļu, un ar studēšanu to grūti savienot. Koncertu kalendārā jau sen iestājusies zināma stabilitāte – zinu, kur spēlēšu pēc diviem gadiem, zinu, kuriem koncertiem jāgatavojas.

Brālis gan koncertē, gan pasniedz meistarklases – viņš to dara pilnīgi brīvi, un, manuprāt, ar prieku. Man tā nav, esmu drausmīgs pedagogs –

man bijuši trīs gadījumi, kad pēc koncerta kāds pianists pienācis un gribējis paspēlēt. Tas bija Polijā un vienu reizi Japānā. Tas bija vienkārši drausmīgi... Varētu ilgi runāt par to, kāpēc man tas nesanāk, un pat varbūt negribu, lai sanāktu, jo neuzskatu, ka tas ir mans.

Manuprāt, izcils pedagogs ir kaut kas, kas dots no dabas – tas ir talants. Vai nu tas ir, vai tā nav. Iemācīties pasniegt var tikai līdz kaut kādam līmenim, bet, manuprāt, tas ir kaut kas maģisks no dabas, kas piemīt manam tēvam.

Pēc pieredzes spriežot, nezinu daudzus tik izcilus pedagogus – tas vispār ir retums, ka pasaulē vari sastapt labu pedagogu. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti, ļoti specifisks, īpašs talants, smags darbs, kas, protams, dod prieku, taču tas noteikti nav mans ceļš. Protams, nekad nesaki nekad, bet domāju, ka turpmākajos gados man vienkārši nebūs intereses to darīt.

Vairāk un plašāk šeit!