Pianists Andrejs Osokins šajā rudenī klausītājiem piedāvās jaunu izciliem latviešu klaviermūzikas komponistiem un viņu atstātajam mantojumam veltītu koncertprogrammu "No Vaska līdz Vītolam. Latviešu klaviermūzikas dižgari".

Tās pirmatskaņojums izskanēs 22. septembrī pulksten 16 Ventspils koncertzālē "Latvija", ieskandinot šīs zāles rudens sezonas atklāšanu. Nākamie koncerti gaidāmi Siguldā, Aizkrauklē, Ulbrokā, Ogrē un citviet.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Andrej, jūs esat biežs viesis "Klasikā" – tad aicināt uz Bēthovenu, tad uz Šūmaņa un Lista programmām, tad ir arī tas lielais darbs, ko darāt kopā ar citiem māksliniekiem, lai atbalstītu Ukrainu. Bet šajā reizē priekšplānā esat jūs pats, jo visam pa vidu sagatavota atkal jauna programma, un šoreiz – tikai un vienīgi latviešu mūzika. Arī nosaukums skaists un poētisks: "No Vaska līdz Vītolam. Latviešu klaviermūzikas dižgari" Sāksiet ar šodienu, un tad atkāpsieties vēsturē?

Andrejs Osokins: Tieši tā! Sāksim ar mūsdienu komponistiem un tad iesim dziļumā, vēsturē, līdz pat lielajiem un brīnišķīgajiem mūsu romantisma pārstāvjiem, tādiem kā Vītols, Dārziņš, mazāk – Melngailis, lai gan arī viņš ir ārkārtīgi interesants komponists.

Vispār man ļoti patīk tā ideja, ka vienā koncertā satiekas dažādi komponisti, bet instruments ir viens – tikai klavieru skaņa, un viņi – šie komponisti – it kā sarunājas par to, kā jāskan klavierēm, kādi skaņdarbi varētu tikt rakstīti šim instrumentam...

Dažam iznāk liriskas miniatūras, dažam – lielas, skaistas poēmas, kā, piemēram, Pēterim Vaskam, un dažam – ļoti virtuozi skaņdarbi: kā Jāzepam Vītolam. Katram ir kaut kas savs, sava pasaules uztvere, bet visi kā tādi draugi nāk un viens ar otru sarunājas. Par viņu "sarunām" un slēptām paralēlēm viņu daiļradē es arī klausītājiem koncerta laikā stāstīšu.

Šaubu nav, jūs mīlat latviešu mūziku: jūs labprāt to spēlējat un to esat darījis visā savā daiļradē. Bet kurā brīdī šī mīlestība radās? Vai jau tad, kad vēl bijāt skolēns un mācījāties latviešu mūzikas vēsturi? Vai tomēr tajā brīdī nodomājāt – ai, labāk būtu paspēlējis gammas vai pastudējis Šopēnu…

Nedomāju, ka kāds bērns labprātīgi grib spēlēt gammas! (smejas) Bet

jau Dārziņskolā man ļoti patika spēlēt latviešu komponistu mūziku, visbiežāk – miniatūras. Katru gadu 1. septembrī skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", kas ir Dārziņskolas himna. Tāpēc arī tam izveidoju savu versiju, ko labprāt atskaņoju koncertos. Bet arī citas Dārziņa dziesmas man patīk.

Viņš diemžēl neuzrakstīja neko klavierēm, taču, turpinot Ferenca Lista tradīciju, Dārziņa dziesmām veidoju tādas kā apdares, lai ar klavieru solo varētu parādīt gan dziesmas melodiju, gan pavadījumu, un – kas ir brīnišķīgi: konkrētajai dziesmai klausītājs atceras vārdus, tāpēc veidojas burvestība – dziesma ir bez vārdiem, jo tiek spēlēta uz instrumenta, bet vārdi skan klausītāja prātā – mēs  atceramies vai nu "Kā zagšus", vai "Teici to stundu, to brīdi". Tas ir skaisti, poētiski un brīnišķīgi. Viena daļa jaunās programmai, kas skanēs Ventspilī un pēc tam arī citās koncertzālēs, būs veltīta mūsu klasiķiem, bet otra daļa – mūsdienu autoriem, kuri raksta par mūsu laiku.

Noteikti jau esat secinājis, kuri komponisti klavierēm pievērsušies vairāk, kuri mazāk. Piemēram, par Vasku un Vītolu šaubu nav, tāpat Imants Zemzaris, Lūcija Garūta, Volfgangs Dārziņš – tie ir komponisti, kuru klaviermūzika iekļauta arī mācību programmā. Bet, piemēram, Valentīna Utkina "Dainas" ir retums. 

Jā, tas ir ļoti liels retums! Būtībā tā nebija mana ideja – tieši Latvijas Radio 3 "Klasika" man piedāvāja tās ieskaņot, un tā viss saslēdzās: ka varētu apvienot ierakstu un arī koncertu.

Turklāt Valentīns Utkins bijis Pētera Vaska skolotājs toreizējā Latvijas valsts konservatorijā! Tātad ideja par skolotāju un skolnieku. Nenoliedzami, skolnieks kļuvis daudz izsmalcinātāks un meistarīgāks, tomēr varbūt kādas paralēles tur var saklausīt.

Tāpēc koncertā skanēs gan Valentīna Utkina "Dainas", gan Vaska "Pavasara elēģija", un tad nu skatīsimies: varbūt kādam liksies, ka tur tomēr kaut kas ir līdzīgs, bet varbūt daži teiks, ka tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Tā ka – jā, šo komponistu darbus es spēlēšu koncertā un ieskaņošu arī Latvijas Radio fondos:

esmu ļoti pateicīgs "Klasikai" un īpaši Annai Veismanei, kura man ieteica ielūkoties tieši Valentīna Utkina daiļradē.

Viņam ir arī ļoti skaistas sonātes, bet tie ir tādi lielas formas darbi, koncertā laika tiem nav, bet arī "Dainas" tiešām ir ļoti skaistas! Nu, un tā kā skanēs Utkina "Dainas", tad būs arī Jāņa Mediņa "Dainas" – izvēlējos savas trīs vismīļākās dainas, kas man liek aizturēt elpu, visvisvairāk sajūsmina un saviļņo... Mediņa mūzika jau vispār ir kā brāzmaina jūra, bet dažreiz – kā tīrs un ļoti kluss avots vai ezers pavasarī, kad viss ir kluss, mierīgs, trausls. Viņam šie kontrasti izdevušies tik brīnišķīgi, tik ātri un tik temperamentīgi – viņa mūziku spēlēt ir bauda gan rokām, gan arī sirdij un dvēselei. 

Vairāk – audioierakstā.

Koncertprogrammas "No Vaska līdz Vītolam. Latviešu klaviermūzikas dižgari" turpmākie koncerti notiks 5. oktobrī plkst. 19.00 Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis", 22. oktobrī plkst. 19.00 Aizkraukles kultūras centrā, 7. novembrī plkst. 19.00 kultūras centrā "Ulbrokas pērle" un 17. novembrī plkst. 17.00 Ogres novada Kultūras centrā.