Sekojot Madonas latviešu mūzikas svētku mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Berga uzaicinājumam sarīkot solokoncertu, altists Pēteris Trasuns aicinājis kompānijā kvarteta "Quadra" pianistu, draugu un domubiedru Rihardu Plešanovu un pirmoreiz publiski spēlēs divatā ar savu dzīvesbiedri čellisti Dārtu Trasuni. 
2. augustā Madonas Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skolā plkst. 20.30 notiekošā koncerta ievadā Rihards spēlēs Jāzepa Vītola variācijas par tautasdziesmu "Ej, saulīte, drīz pie Dieva", un sarunā aplūkojam dažus šī meistardarba aspektus. Pēteris Trasuns sniedz īsu komentāru par Gundaŗa Pones Gran duo funebre, ko spēlēs kopā ar Dārtu.
Koncerta otrās daļas vainagojums būs jaundarbs, ko speciāli šim notikumam komponējis Ernests Valts Circenis, rādot arvien spēcīgāku tendenci rakstīt introverti un atklātāk nevairoties skaistuma. Ar abiem mūziķiem sarunas noslēgumā pieskaramies gan Ernesta opusam, gan Imanta Zemzara, Armanda Skuķa, Kristapa Pētersona un Jāņa Mediņa darbiem, kas iekļauti trešdienas koncerta programmā.


Latviešu mūzikas svētkos Madonas mūzikas skolā trešdien, 2. augustā, notiks jūsu koncerts. Nosaukums – „Latviešu mūzikas asorti”. Tas ir jūsu dots vai par to rūpējās festivāla mārketings?

PT: Tas ir mūsu dots.

Tas nozīmē, ka no visa kā mazliet un dažādām gaumēm?


PT: Taisni tā. Pārdomājot, kā šo programmu sakārtot, beigu beigās kārtojums izveidojās tāds, ka esam izgājuši cauri komponistu paaudzēm, sākot ar Jāzepu Vītolu, beidzot ar Ernestu Valtu Circeni.

Madonas latviešu mūzikas svētkos klavierkvartets „Quadra”, cik atceros, ir ļoti bieži bijis. Kas Madonā ir tāds, kas liek jums atgriezties? Man šķiet, ka Madona ir ļoti kārdinošs galamērķis augustā.

PT: Jā, tur ir noskaņa, tur ir atmosfēra. Gadās kādreiz tā, ka pienāk atvaļinājums, atpūties, un tad jau jūti, ka tuvojas jaunā sezona un mazliet jāatgūst forma. Madona ir izcila vieta, lai to darītu. Tajā pašā laikā, tu tur aizbrauc un baudi vasaru. Esmu piedalījies jauno komponistu nometnē kā izpildītājs, ir daudz intensīvu mēģinājumu, un tādā veidā tiešām lieliski var atgūt formu, kaut vai tīri praktiski
runājot.

RP: Nesen sapratu, ka uz Madonu braucu jau 20 vai pat vairāk gadu. Diezgan baiss cipars, jo esmu vēl no tiem laikiem, kad organizators bija Artis Kumsārs. Tas bija pat spontānāk – aizbrauc kaut kāds mūziķu bariņš un uz vietas izdomā, ko spēlēt. Gājām uz bibliotēku, pa nakti iestudējām. Tagad jau tas ir ieguvis kārtīga festivāla aprises – gatavas koncertprogrammas, tās tiek nopietni slīpētas. Katrā ziņā, tur ir kaut kāda maģija, arī tā, ko mēs paši tur esam iedēstījuši – kolēģi, cilvēku loks, domubiedri. Reizē arī audzinātājs-klausītājs, kurš jau zina, uz ko nāk. Man tas šķiet ļoti būtiski, ne vienmēr tā ir. Bieži vien laikmetīgā mūzika arī no klausītāja prasa lielu koncentrāciju, un tas nebūt nav ļoti izklaidējoši.

Vai jums ir festivāla laikā ir laiks paskatīties, kas zied Madonā, pēc kā tur smaržo vai kas jauns tapis, kas nojaukts, respektīvi, apgūt vidi?


PT:: Rāceņu ezers ir ļoti populāra vieta, kur iegriežamies katru gadu nopeldēties - vairākkārt, it sevišķi, ja esam tur vairākas dienas.

RP: Man ir tāds rituāls - pirms brokastīm eju uz karjeru, jāiet nepilnu pusstundu, eju arī pa sliedēm. Tāds ir mans Madonas rīts, mans rituāls. Jā, vide noteikti nāk klāt.