Pirms gada aizsāktā sadarbība starp kamerorķestra Sinfonietta Rīga mūziķiem un mākslas centru "Zuzeum" turpinās arī šogad - ar trim cikla "Vasaras vakara kamermūzika" koncertiem, kuri notiks 26., 27. un 28. augustā. 

Par to, kas mūs tajos sagaida un kā māksla sadzīvos ar mūziku, "Klasikā" runājam ar mākslas zinātnieci un šī projekta kuratori Ingu Šteimani, kā arī kamerorķestra Sinfonietta Rīga pārstāvjiem - preses sekretāru Gintu Ozoliņu un obojistu Māri Kuģi.

Inta Pīrāga: Gint, vai vari atgādināt, kā radās jūsu sadarbība ar "Zuzeum" un kā sapratāt, ka tieši tur būtu piemērotas telpas, kurās muzicēt?  

Gints Ozoliņš: Visu jau nevar stāstīt. (smejas) Bet, ja jau otro gadu esam šeit, tas nozīmē, ka sadarbība ir bijusi abpusēji patīkama.

Patīkama mūziķiem un patīkama arī klausītājiem?

Gints Ozoliņš: Pilnīgi noteikti! Šo ciklu mēs stūrgalvīgi atsakāmies saukt par festivālu. Mēs vispār atsakāmies to kaut kā nosaukt, jo tā koncepts ir absolūta relaksācija, absolūta brīvība mūziķiem.

"Vasaras vakara kamermūziku" faktiski aizsākām pirms trim gadiem - pirmais gads bija Dzintaru koncertzālē, un tad mēs nospriedām - nesam tomēr Rīgas vārdu, tāpēc mums vajadzētu pieturēties pie galvaspilsētas, un sadarbība ar "Zuzeum" izveidojās nejauši. Kā pievienoto vērtību nolēmām pacelt vizuālās mākslas karogu un atradām sev brīnišķīgu kompanjoni - mākslas zinātnieci un kuratori Ingu Šteimani,

kura it kā vairāk grozās pa Jūrmalu, tomēr mums izdevās viņu pierunāt sadarboties. Starp citu, Inga pati mūzikas vidusskolu beigusi kā pianiste, bet tālāk viņas ceļi gājuši uz vizuālo mākslu. Man, savukārt, kā preses sekretāram ir tieši otrādi - esmu pabeidzis Mākslas akadēmiju, bet pilnīgi nejauši strādāju orķestrī... Ar šo ciklu it kā neko tiešā veidā nevaram panākt: mēs nevaram sakausēt nesakausējumo - ūdeni ar uguni, bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka

kultūras norises Rīgā vienmēr notiek atsevišķi viena no otras - ir teātra publika, ir vizuālās mākslas publika, ir koncertu publika. Šis ir mūsu mēģinājums visus savest kopā. Mēs redzam arī, ka publika atšķiras - klausītāji nav tie paši, kas ir orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertos. Publika ir ārkārtīgi ieinteresēta un ļoti aizrautīga.

Māri, lai arī šajos vakaros valda brīvība, kā tad īsti ir ar tām programmām? Man jau šķiet, ka tās tomēr ir ļoti rūpīgi izmeklētas. Katru vakaru akcents ir uz kaut ko savu. Protams, pārsvarā akcents tiek likts uz mūsdienu mūziku un ne tikai latviešu - arī uz Baltijas un ārzemju laikmetīgo mūziku. Kā tapušas programmas?

Māris Kuģis: Šīs programmas kaut kādā ziņā ir tāds perfektais haoss. It sevišķi tas tā bija pirmajā gadā, kad katrs no mums iesūtīja savu ideju, kas, protams, mūs kā mūziķus uzrunāja, jo mēs paši sastādījām savu "ēdienkarti".

Bet šogad mums jau ir, teiksim tā, kaut kādas vadlīnijas. Pats uzstāšos trešajā koncertā "Baltijas zvaigzne". Iemesls, kāpēc vairāk ir laikmetīgā mūzika un arī 20. gadsimts - tādēļ, ka gribam eksperimentēt ar sastāviem. Šogad negribēju spēlēt klasiskajā pūtēju kvintetā, kā to darīju pagājušogad. Šoreiz gribēju spēlēt kopā ar kādu stīginstrumentu. Nāca klāt ideja par Baltijas valstu komponistiem. Sazinājos ar vienu savu paziņu no Igaunijas - pianistu Johanu Randveri, un viņš ieteica skaņdarbus un komponistus. Atradu šo fantastisko duetu, kuru atskaņošu kopā ar vijolnieci Agnesi Kanniņu. Jo ejam tālāk mūzikas vēsturē, jo lielāka salikumu dažādība un visādas interesantas lietas.

Inga, kā kuratore tu lielākoties esi saistīta ar izstādēm, bet šajā gadījumā mēģināsi publikai "iebarot" to, kā, mūziku klausoties, var skatīties arī uz mākslu. Būs arī tavs komentārs.

Inga Šteimane: Kuratora aspekts šajā komentārā ir būtisks.

Ar komentāru palīdzību publikai tiek veidots priekšstats par mākslas darbu un mūzikas saistību ar laikmetu, kurā tie tapuši. Man tas šķiet svarīgi. Jo, kā jau Gints minēja, tās darbības notiek diezgan nošķirti.

Arī studijās un darbnīcās svētā radīšana notiek atsevišķi un tad nokļūst plašajā kultūras laukā, kur nu var izteikt komentārus. Tāpēc tas ir jādara, jo ne vienmēr to dara. Vizuālo mākslu un mūziku var salīdzināt caur formu, caur abstraktiem formas radīšanas principiem, var norādīt uz tādiem interesantiem paradoksiem - ka vienā laikā dzīvojoši mākslinieki, vērtējot viņus atsevišķi katru savā nozarē, liekas it kā nesalīdzināmi. Piemēram, labs piemērs būtu pirmā vakara komponists Tomass Adess - ar ko viņu salīdzināt Latvijā? Un tad es meklēšu piemērus un mēģināšu publikai radīt asociācijas - ahā, tad tā tas varētu būt! Kuratora darbs ir veidot komentāru, veidot saiknes, iespējamo interpretāciju.

Vairāk - ierakstā.

Cikla "Vasaras vakara kamermūzika" programma