Svinot pērnā gada nogalē izdoto ģitārista un komponista Edgara Rubeņa albumu “Shelterbelt”, kas ir arī noslēdzošā daļa triloģijai “Pains and Boogies” (latviski 'Sāpju un draisku dejas'), gaidāms koncerts Aleponijā. To ar nelielu soloprogrammu ievadīs mūziķis Edgars Šubrovskis.

Studijā tiekamies ar notikuma vaininieku Edgaru Rubeni, jautājot par jauniznākušā albuma konceptu, kasešu lenšu graudaino skanējumu, ko albuma autoram nozīmē t. s. “patvēruma josla” un triloģijas tapšanu piecu gadu garumā.

Marta Paula Pauliņa: Kā šīs triloģijas tapšanas laikā, kas ilga piecus, sešus gadus, ir mainījušies tavi mūzikas patēriņa, klausīšanās paradumi? Jo, nenoliedzami, pāreja uz analogo, uz kasetēm ir visai jauna un aktuāla tēma.

Edgars Rubenis: Īstenībā triloģija ar kaseti ir gājusi roku rokā jau no paša sākuma. Tautās ir aizgājusi trešā daļa, un visas trīs daļas šajā formā ir bijušas identiskas. Šī mūzika, šis skanējums, ko jūs varbūt pamanāt, ir tiešā saiknē ar kaseti tādā ziņā, ka tā ir rakstīta kasetē un pēc tam, tīri tehniski runājot, mūzikas ražošanas procesā no kasetes uz kaseti ir kopēta. Tie, kuru rokās nonāk publicētais audioturētājs, kasete, redz, ka tas ir pilnībā analogs savā esībā. Bet par to, kādi ir mani mūzikas paradumi un kā tie ir mainījušies tīri no klausīšanās viedokļa – protams, mēdzu šo to klausīties internetā, bet īstenībā kā patērētājs mūzikas mūsdienās iesaistos salīdzinoši maz. Darbs pie triloģijas to ir tā noteicis. Ir bijusi piesardzība un varbūt vēlēšanās nedaudz atturēties, fokusēties uz to, ko tu dari. Negribu teikt gluži ieņemšana, bet atvērtība pret citu darbu man ir bijusi "uz pauzes".

Vai doma par to, ka tās būs trīs daļas, triloģija, pastāvēja jau pašā sākuma procesā? Vai struktūra izkristalizējās darba gaitā, kā tas izveidosies?

Brīvā vai avantūriskā kārtā, es nezinu, tas darbs pieteicās. Pirms vēl domas par triloģiju vienā brīdī bija skaidrs, ka man ir pēkšņi kādi divdesmit plus skaņdarbi, ar kuriem, ja es gribētu tos publicēt, apjoms būs diezgan liels. Tas bija nedaudz joku līmenī – vienā ziņā it kā ir klasisks piegājiens, ka taisi dubultalbumu.

Bet nu, ja taisām, tad taisīsim un sitīsim to pušu – taisīsim trīs! (smejas)

Īstenībā jau pašā sākumā bija apziņa un redzējums, ka tās būs trīs daļas un došanās tajā virzienā, idejas realizēšana.

Nenoliedzami pārnese no kasetes uz kaseti piešķir mūzikai to graudaino, trauslo kasešu, lenšu nospiedumu. Saprotu, ka tev bija būtiski izmantot šo estētiku?

Kad es uzdūros šim skanējumam, ka tas man tapa pieejams, caur to arī īstenībā tas dzima... Viens bija tad, kad es spēlēju un rakstīju gabalus, bet sākotnēji vēl nebija līdz galam skaidrs, kādā veidā ar to komunicēt tālāk auditorijai. Bet, kad pirmie demo uz kasetes tika uztaisīti, tad – re, šis ir – tas ļoti nodefinēja un parādīja ceļu, pa kuru braukt. Kāpēc tas bija nozīmīgi? Pieļauju, ka cilvēki paši dzird un par to ir arī salīdzinoši daudz runāts, ka šajā mūzikā ir dialoga vešana vai cenšanās veidot dialogu ar agrīno blūza tradīciju – tā ir kā viena no lietām, kas notiek. Un man personīgi tad, kad esmu klausījies un pirmo reizi sāku šo mūziku dzirdēt, tas bija ļoti uzkrītoši. Šī mūzika nāk no 20. gs. 20 –40. gadiem. Un skanējums tajā laikā – mēs to ļoti dzirdam caur dokumentējuma instrumentāriju. Ierakstu aparāti atstāj nospiedumu mūzikā.

Man tas vienmēr ir bijis fascinējoši – dzirdu mūziku un dzirdu arī laikmeta liecību tajā.

Es neizmantoju autentiskos līdzekļus, ar kādiem ierakstījās pirmatnējie blūzmeņi, tajā pašā laikā man likās, ka tas ir pietiekami pa vidu starp mūsdienu tipisko skanējumu un kaut ko, kas ir autentiskajos blūza mūzikas ierakstos.

*

Līdzīgi kā iepriekšējās triloģijas sērijās – "Slow Lightning" un "Sea Unbound" –, jaunajā albumā Rubeņa radītā mūzika savieno mūsdienu kompozicionālo valodu ar agrīnā blūza un regtaima tradīciju izteiksmēm. Albums "Shelterbelt" ir komponēts vairākos cēlienos aizvadīto piecu gadu laikā, un tajā iekļauti astoņi skaņdarbi akustiskajai solo ģitārai, kas fiksēti triju dienu ierakstu sesijā pērnā gada maijā.

"Shelterbelt" nosaukumā ietvertā "patvēruma josla" aizgūta no lauku dzīvē izplatītas prakses lielu klajumu perimetrus apstādīt ar koku audzēm, lai veidotu aizsegu no apvidū valdošajiem vējiem. Koku ietvars, kas veicina iekopto tīrumu un dzīves vietu ilgdzīvīgumu, albuma poētiskajā vidē nozīmē pašrūpju kopumu, ko piekopt, dzīvojot haotiskā pasaulē.