17. novembrī kultūras telpā "Hanzas perons" retu un intīmu solo koncertu sniegs pazīstamais mūziķis, komponists un aranžētājs Ouens Palets (Owen Pallett) no Kanādas. Bet jau šodien ar viņu sarunājamies "Klasikā".

Anna Marta Burve: Vai ir kāda īpaša pieredze vai atziņas, ar kurām jūs vēlētos dalīties ar Eiropas auditoriju? Īpaši attiecībā uz to, kā jūsu mūzika varētu rezonēt ar cilvēkiem no dažādām kultūrām?

Ouens Palets: Nē, man nav nekādu konkrētu domu par to. Tomēr tas ir interesanti, jo man ir daži draugi, kas ir ieinteresēti šajā tēmā. Piemēram, mans draugs Džarons Frīmens Fokss īpaši interesējas par igauņu mūziku. Viņš spēlē igauņu tradicionālo mūziku uz savas vijoles, un es redzēju viņa koncertu pagājušajā vasarā, kur viņš izpildīja šo igauņu mūziku. Pēc tam viņu uzaicināja uz Tallinu arī tur nospēlēt kādu koncertu. Es neesmu pazīstams ar latviešu mūzikas tradīcijām, bet zinu par Hārdinga vijoli un norvēģu un zviedru mūziku un tamlīdzīgām lietām. Jā, un man ir sajūta, ka šajā reģionā ir daudz jo daudz mūzikas vijolmūzikas.

Mani imponē tas, cik dažādos žanros jūs darbojaties. Jums ir bijuši tā sauktie indī mūzikas albumi, bet jūs esat rakstījis arī mūziku filmām. Vai jūs varētu pastāstīt par savu radošo procesu – kas notiek brīdī, kad jāpārslēdzas no viena žanra uz otru? Un īpaši interesanti būtu uzzināt par personiskās izteiksmes līdzsvaru tajos darbos, kuros jārealizē citu ieceres.

Es nejūtu lielu atšķirību starp komponēšanu popmūzikas albumam vai filmai. Es izmantoju tos pašus rīkus, kā arī melodiskos un harmoniskos konceptus it visur.

Daudz domāju par to, ka 20. gadsimtā jaunās mūzikas kopienā bija tāda cīņa starp modernismu un klasicismu – vai mēs piepildīsim koncertzāli ar sarežģītākiem skaņdarbiem, vai padarīsim šīs skaņas arvien sarežģītākas, lai paplašinātu auditorijas skaņas pieredzes robežas?

Šodien joprojām ir iespēja apmeklēt koncertu, kas izklausās kā filmas "Bembijs" skaņu celiņš, bet tajā pašā laikā mums ir iespēja piedzīvot arī ļoti modernu darbu.

Tas ir balanss starp vieglo un grūto, gaišo un tumšo un tamlīdzīgi, kuru arī cenšos ievērot, rakstot filmu mūziku. Es vienmēr ļoti aktīvi piedomāju pie tā, cik skaistu un cik sarežģītu konkrēto mūziku padarīt.

Savā jaunākajā albumā Island es patiešām centos sasniegt kaut ko neizsakāmi skaistu, bet vēlējos arī, lai orķestrī būtu disonanses pieskaņa, kas karājas kā tumšs mākonis virs pārējām saulainajām skaņām.

Kad strādāju pie filmu mūzikas, režisors bieži vēlas kaut ko tradicionālāku, kas mani bieži mudina pievērsties vienkāršākām harmonijām un melodijām.

Man ir svarīgi atrast līdzsvaru, un interesanti ir tas, ka jaunās dziesmas, ko šobrīd rakstu, ir ļoti romantiskas. Nekad neesmu rakstījis tik romantiski!

Nav skaidrs, kā tas viss skanēs ierakstā, kad beidzot sāksim tās ierakstīt, bet tad jau redzēs.

Kā jums šķiet, vai atgriešanās pie saknēm un šīs skaistās mūzikas radīšana ir saistīta ar jūsu dzīves pieredzi un briedumu, vai arī tas vienkārši šajā dzīves posmā notiek dabiski?

Es jums uzreiz varu pateikt, kāpēc tas tā ir!

Esmu pārstājis pievērst uzmanību mūzikai, kas tiek radīta šobrīd.

Protams, jaunos ierakstus joprojām noklausos, taču lielākā daļa mūzikas, ko klausos un par kuru arī visvairāk domāju, ir tā, ko es dzirdu, kad esmu ārpus mājas – piemēram, iepērkoties vai dzirdot to bārā. Man šķiet, ka tieši tas arī ir ietekmējis to, kā mūziku rakstu šobrīd. Piemēram, kad strādāju pie albuma "Island," daudz klausījos Lutoslavski, Ligeti – šo smagnējo, disonanto mūziku.

Ļoti labi atceros, ka veikalā reiz dzirdēju Kristofera Krosa Sailing, jūs zināt to dziesmu, vai ne? Kad atgriezos mājās, paņēmu ģitāru, pats spēlēju un dziedāju Krosa dziesmu un pēcāk uzrakstīju SAVU dziesmu, kas vistiešākajā veidā izrietēja no Sailing. Līdz ar to, šobrīd mana skaņa ir pavisam cita, jo dzirdu apkārt un caur sevi izlaižu popa klasiku.

Visur, kur eju šobrīd, man skan Bonija Raita. Man TĀ patīk viņas mūzika! Viņa savu skaisto dziesmu fonā nekādā gadījumā neliks disonantas saskaņas!

Jūs daudz esat runājis par mentālās veselības tēmu savos darbos. Kā jums šķiet, vai mākslinieki par mentālo veselību runā ar mākslas starpniecību tāpēc, ka par to runāt valodā, ko lietojam ikdienā, ir grūtāk, vai arī māksla sevī iemieso ko tādu, ko ar vārdiem vien nepateiksi?

Man šķiet, ka dialogs par garīgo veselību, par to, kā tā tiek uztverta un ārstēta gan no terapeita perspektīvas, gan no medikamentu perspektīvas, kā arī veids, kā mēs to risinām sociāli, pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies.

Ir skaidrs, ka šobrīd valda globāla garīgās veselības krīze. Cilvēki, manuprāt, bija daudz veselāki 80. un 90. gados nekā tagad. Tādēļ dialogs un vajadzība, kā arī kritiska nepieciešamība saprast, KĀ mēs par to RUNĀJAM un kā mēs ar to RĪKOJAMIES, ir kļuvis vitāli svarīgi.

Es pats savā garīgās veselības ceļojumā esmu izjutis lietas, kurām būtu vēlējies atrast vārdus, lai tās izteiktu. Es domāju, ka bāzes zināšanas ir arī iemesls, kāpēc cilvēki mēdz iet uz WebMD un secināt: "Ak, mans Dievs, man ir uzmanības deficīts!" vai "es esmu bipolārs" – viņi izdara šādas pašdiagnostikas, jo tas ir tas, kas šajā grūtajā laikā pastāv un ir pieejams.

Bet es īsti nezinu, kā tas ietekmē mūzikas radīšanu. Kad pats rakstu mūziku, esmu ļoti pārņemts ar domām par to, cik noderīgs būs mans darbs un kā auditorija to izmantos savā dzīvē. Vai viņi to klausīsies, kad būs vientuļi? Vai viņi to klausīsies, mazgājot traukus vai skrienot? Es pats tādā veidā apstrādāju mūziku. Līdz ar to savu darbu neuzskatu tikai kā pašapliecināšanos un pašrealizēšanos. Lai gan, protams, šie aspekti var būt klātesoši.

Tomēr es patiešām cenšos sevi uztvert kā cilvēku, kurš raksta dziesmu gluži tāpat kā santehniķis labo izlietni. Es cenšos uz to lūkoties kā kalpošanu.

Personiskajai izpausmei es, cik iespējams, cenšos pievērst mazāk uzmanības, jo zinu, ka tā būs klātesoša vienmēr neatkarīgi no tā, cik ļoti centies sevi atkal un atkal atdarināt.

Sarunu pilnā apjomā teksta formātā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!

Vizītkarte

"Visticamāk, viņš* ir pielicis pirkstu kādai no tavām mīļākajām dziesmām!" Iespējams, tā ir visvienkāršāk turpināt nupat uzsāktu sarunu ar svešinieku, kurš lūdz paskaidrot, kas ir Ouens Palets. Var arī citādi - mēģinot novērtēt viņa pienesumu pasaules populārajā mūzikā pēdējo desmitgažu laikā. Pierakstīt viņam nenoliedzamos talantus kompozīcijā, taustiņu un vijoļspēlē, kā dziedātājam, kā citu mūziķu garadarbu aranžētājam un producentam, un turpināt ar milzumgaru mākslinieku sarakstu, ar kuriem Palets sadarbojies un kuriem līdzējis. Viņu vidū ir Šarlote Geinsbūra, Teilore Svifta, grupas Pet Shop Boys, Duran Duran, Sigur Ros, Linkin Park, Lana del Reja...

Par darbu pie grupas Arcade Fire ieraksta Suburbs arī Ouens Palets saņēmis Grammy balvu par 2010. gada labāko albumu. Ouens Palets, kuru klausītāji Latvijā atcerēsies ar kādreizējo skatuves vārdu Final Fantasy, neapšaumbāmi ir viens no savas paaudzes ražīgākajiem un pieprasītākajiem komponistiem un radošajiem partneriem.

Par notikumiem pēdējo gadu laikā kļūst Paleta paša uzstāšanās koncertos. Tie ir ne tikai reti, bet arī prasīgi pret pašu mūziķi. Neiesvaidītam klausītājam pirmajā pietuvinājumā varētu šķist, ka tas atrodas klusinātā atmosfērā ar mūziķi tuvplānā, kurš it kā pašsaprotami ir cilvēks-orķestris un kā vieglā pastaigā pārvalda vairākus instrumentus un savu balsi, kas citkārt paģērētu vismaz kameransambļa izmēra kolektīvu.

* Mākslinieks izmanto dzimumneitrālu apzīmējumu nebinārām personām "viņi" jeb they (no angļu valodas).