LSM ziņās: Pasaulslavenais baroka interprets Berniuss: Svarīgi ir piedzīvot pārmaiņas

13. decembrī Dzintaru koncertzālē, bet 14. decembrī Liepājas "Lielajā dzintarā" skanēs Georga Frīdriha Hendeļa monumentālais opuss "Mesija".

Solistu, Latvijas Radio kora un orķestra "Sinfonietta Rīga" priekšā stāsies ievērojamais vācu diriģents un baroka mūzikas lietpratējs – Štutgartes kamerkora un Štutgartes baroka orķestra dibinātājs Frīders Berniuss. Diriģentu Latvijas Radio 3 "Klasika" uzrunā pēc viena no pirmajiem mēģinājumiem 11. decembrī.

Frīders Berniuss: Zinu, ka Latvijā ir izteikti gadalaiki, taču esmu pārsteigts, ka jau četros pēcpusdienā ir tumšs. Štutgartē ir citādi – 21. decembrī saule spīd vismaz astoņas stundas, tamdēļ aizdomājos, ka ziemā jūs droši vien vairāk strādājat iekštelpās vai pievēršaties personības attīstībai, bet vasarā dodaties dabā. Šī man ir jauna pieredze. Oktobrī viesojos Izraēlā, tur bija +30 grādu. Bet svarīgi ir piedzīvot pārmaiņas, garie tumšie vakari liek koncentrēties uz ko citu – par to es aizdomājos, viesojoties šeit. 

Inga Žilinska: Vai Latvijas Radio koris jums jau bija zināms vārds?

Frīders Berniuss: Jā, pirms pāris gadiem Tokijā iepazināmies ar Kasparu Putniņu, bet zinu arī Sigvarda Kļavas ierakstus. Latvijas Radio koris ir zināms vārds, īpaši mūsdienu mūzikas repertuārā. Zinu vairākus radio korus pasaulē, un vairums koru reti iestudē baroka mūzikas darbus. Taču tā ir lieliska iespēja dalīties savā pieredzē ar dziedātājiem un atklāt savu redzējumu skaņdara interpretācijā. Mēs daudz strādājam pie valodas, lai gan arī es neesmu dzimis anglis, bet ceru, mēs kopīgi spersim plašu soli baroka autentiskā atskaņojuma virzienā.

Kad jūs studējāt mūziku, baroka māksla tikko bija sākusi piedzīvot savu atdzimšanu 20. gadsimtā. Kāpēc pievērsāties tieši barokam?

Jums taisnība, lielākā daļa mūziķu un dziedātāju baroku interpretēja vēlīnā romantisma manierē. Interese par baroka retoriku sāka veidoties vien aizvadītā gadsimta 80. gados. Nepārstāvu pirmo baroka entuziastu paaudzi, te es piesauktu Nikolausa Arnonkūra vārdu, taču visai drīz man kļuva skaidrs, ka vēlos sekot viņa norādītajam ceļam. Atceros, kādā festivālā Beļģijā mani aicināja strādāt ar jaunu soprānu no Anglijas; mēs kopā gatavojāmies Monteverdi programmai, un tā iepazinos ar jauniņo Emmu Kērkbiju. Mūs pārsteidza viņas zināšanas ornamentikā, kā arī viņas dziedājums, tāpēc varu sacīt, ka lielākoties esmu mācījies savā koncertpraksē.

Vairāk un plašāk šeit!