No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks.

Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras.

Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā.

Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond’Ar-te Electric izpildījumā.

Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā?

Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas.

Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši.

Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri.

Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu.

Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju?

Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri.

Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot.

Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem.

Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku.

Plašāk - audioierakstā.