Par mūziku, kas nelaiž vaļā. Saruna ar komponistu Juri Karlsonu un diriģentu Gunti Kuzmu

"Tas ir vienkārši šausmīgs darbs! Es vienmēr saku, ka vairāk neko nerakstīšu... (..) Tu noliec galvu vakarā uz spilvena, bet tevi moka trīs intonācijas, tevi vajā, tevi spiež nost, tu nevari aizmigt, miega zāles nepalīdz. Kad tu mosties, tu atkal esi tajā darbā, tu dari visu ko, bet visu laiku tev galvā... Principā tu strādā 24 stundas dienā," par jaunrades procesu vaļsirdīgi stāsta komponists Juris Karlsons. Viņa jaunākais opuss – "Noslēpumainais dārzs" – 2. decembrī piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu koncertzālē "Lielais dzintars" un arī "Klasikas" tiešraidē Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas lasījumā.

Līdzās pirmatskaņojumam programmā arī poļu vecmeistara Henrika Veņavska Otrais vijolkoncerts, kurā soliste būs Starptautiskā Henrika Veņavska vijolnieku konkursa uzvarētāja, Japānas uzlecošā zvaigzne Hinu Maedu, kā arī Kārļa Marijas Vēbera operas "Eiriante" uvertīra un Sergeja Rahmaņinova simfoniskā poēma "Mirušo sala".

Bet jau šobrīd studijā tiekamies ar komponistu Juri Karlsonu un diriģentu Gunti Kuzmu.

Rūta Paula: Gunti, 2. decembra koncerta programmā ir ļoti dažāda mūzika, sākam to no viena stūrīša šķetināt, kur tad bija tas atspēriena punkts šai programmai? Vai vispirms bija piedāvājums ar Veņavski, vai vispirms bija sadarbība ar Juri Karlsonu?

Guntis Kuzma: Tas

pirmais impulss bija sadarbība ar Henrika Veņavska starptautisko vijolnieku konkursu, kuri uzrunāja vairākus orķestrus Eiropā, kas gribētu sadarboties ar uzvarētāju. Tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Zinot šī konkursa augsto māksliniecisko kvalitāti, mēs pieņēmām lēmumu riskēt.

Tātad nostiprinājām šo sadarbību, un tas bija pirmais impulss, no kā es sāku būvēt šo programmu. Tā kā tas ir tāds romantisma virtuozitātes paraugdemonstrējums, man gribējās pirms tā arī orķestra ievadu tādā pat manierē – ļoti virtuozu un vitālu. Man jau sen gribējās nospēlēt kādu no Vēbera uvertīrām, un man šķita, ka ļoti piemērota būtu "Eiriantes" uvertīra. Tātad koncerta pirmā daļa mums sanāk virtuozi spoža, un otrajā koncerta daļā es vēlējos gan orķestri, gan klausītāju ievest tādā daudz filozofiskākā un brīžiem pat eksistenciālu pārdomu atmosfērā. Tā arī uzbūvējās šī programma.

Otrs impulss bija pasūtinājums Jurim Karlsonam, ar kuru gan es, gan Liepājas orķestris ir ļoti veiksmīgi sadarbojies. Mums nesen iznāca arī jauns disks, un atklāšanas programmā mēs atskaņojām "El Cid. Dzīves un nāves dejas". Tā kā šis man likās loģisks sadarbības turpinājums, uzrunāju Juri Karlsonu, un viņš piekrita.

Neskatoties uz to, ka Jura Karlsona orķestra prasme ir augstākās kvalitātes firmas zīme, tu nekad nezini, kas tieši tematiski iznāks no tā. Tā ka mēs arī ļoti daudz tikāmies un pārrunājām viņa idejas, un no tā es sapratu, ka papildus tik smalkai un filigrāni nostrādātai mūzikai varu atļauties iegrimt tādā drūmā nāves tematikas skaņdarbā, kāda ir Rahmaņinova "Mirušo sala". 

Rūta Paula: Mums ir iespēja pašam Jurim Karlsonam pajautāt, kas tad sadarbībā ar oķestri ir tapis? Pēc šī Gunta piedāvājuma kāda bija tā jūsu pirmā reakcija, ko rakstīt, kā rakstīt un kas tad būtu tas vēlamais rezultāts?

Juris Karlsons: Pirmā reakcija bija ļoti vienkārša, es teicu – nē, es vairāk neko nevaru. Tā bija, bet ir tādi vilinājumi, kārdinājumi, brīnišķīgi mūziķi…

Mums ir bijusi lieliska sadarbība, Liepājas orķestris Gunta Kuzmas vadībā ir ierakstījis manu simfonisko kompaktdisku. Tas viņiem izdevās lieliski, man tas ļoti patika. Vispār tur ir lieliski mūziķi, es pazīstu šo orķestri diezgan sen, man ir bijusi sadarbība ar vairākiem šī orķestra diriģentiem. Ar laiku, staigājot no vienas puses uz otru pusi istabā un staigājot ārā, lēnām radās kaut kādas idejas.

Beigās zvanīju diriģentam un teicu – nu, labi, bet tas būs pēdējais gabals, vairāk nekā nebūs.

Rūta Paula: Tātad pēdējais skaņdarbs – "Noslēpumainais dārzs". Vai mēs to varam arī kādā žanrā ielikt? Mēs zinām, ka jūs rakstāt teātra mūziku, jums ir visādi sižeti, jautrāki un skarbāki, un apcerīgāki. Kāda tad bija tā doma, domājot par šo reizi?

Juris Karlsons: Tas nosaukums faktiski kaut kur bija jau sen, jau vairākus gadus man prātā.

Redziet, izstāstīt skaņdarbu nav iespējams. Ja es to varētu izdarīt, tad es nerakstītu mūziku.

Rūta Paula: Bet jūs jau mazlietiņ tā kā esat izstāstījis par to noslēpumainā dārza vilinājumu – valdzinājumi, noslēpumaini ziedi un tā tālāk.

Juris Karlsons: Titullapā es uzrakstīju tādas savas pārdomas, kas šīs skaņdarbs varētu būt, bet tas nav atšifrējums, un tā nav programmatiska mūzika.

Tas ir tāds jautājums vairāk pašam sev – kas galu galā ir šis noslēpumainais dārzs? Droši vien katram tas ir savs, bet man liekas, ka noslēpumainais dārzs ir kā dzīve, pa kuru tu ej.

Dažbrīd tev ir dažādi ziedi un brīnišķīgas ēnu spēles, un vējiņš, un saule, un arī citi brīži. Tā tu ej pa to dārzu, kaut kas tevi vilina, vai tā ir skaņa, kaut kas noslēpumains, bet atpakaļceļa nav, tu vari iet tikai uz priekšu. Tā tu ej cauri šim dārzam, kas kļūst arvien lielāks un monumentālāks, un kaut kad tas noslēdzas. 

Rūta Paula: Tad tā ir tāda liela filozofiska pastaiga? Tā nav tāda impresija vien ar dažādiem krāsu toņiem, tas ir tāds kā gājums?

Juris Karlsons: Tas jāprasa diriģentam, ko viņš tur ir saklausījis, bet tas nav ne impresionistisks, ne programmatisks darbs.

Tas ir ļoti personisks darbs, bet būtībā visa mūzika jau ir personiska jebkuram autoram. Būtībā mūziku jau raksta kā dienasgrāmatu vai kā filozofiskas pārdomas. Es nemāku izstāstīt mūziku, bet ceru, ka tie brīnišķīgie mūziķi un ekselentais diriģents atšifrēs tos manus makramē pinumus.

Es ļoti ceru, ka mums būs laba sadarbība, bet neko nevaru apsolīt. Es to dzirdu tā, bet diriģents varbūt to dzird citādāk. 

Intervija teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.