6. novembrī plkst.18:00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē skanēs Olivjē Mesiāna vokālais cikls Harawi ("Mīlas un nāves dziesmas"). Par to - saruna ar franču dziedātāju Marī Elizabeti Sīgeri un pianistu Tomu Ostrovski.

"Ceļš uz Mesiānu bijis sarežģīts un savāds," neslēpj Toms.

"Esmu daudz spēlējis klasisko repertuāru, baroku un romantismu, bet ar 20. un 21. gadsimta mūziku, kā jau daudziem manas paaudzes pianistiem, attiecības ir mazliet tālākas. Kaut kā pianista klasiskajā izglītības modelī vairāk ierakstās citas formas, žanru ziņā dominē klasiskā klaviermūzika – iespējams, tāpēc, ka klavieres ir instruments, uz kura vislabāk skan romantiskās melodijas, uz kura var uzbūvēt lielas formas, bet tembrāli eksperimentālo būtību tās atklāj mazāk.

Mācoties Mesiānu, lasīju viņa laikabiedru atziņas – viņi uzskata, ka klavieres ir beigušās, ka nākotne pieder elektroniskajai mūzikai, jo klavieres ir tik viennozīmīgs instruments.

Pats nebūtu sācis mācīties šo Mesiāna ciklu, ja nebūtu šīs sadarbības ar Marī – tieši viņa mani uzrunāja, vai nevēlos iemācīties to un kopā atskaņot."

Jautāta, kāpēc Mesiāns un kāpēc – Toms, Marī stāsta, ka gan ar Mesiāna mūziku, gan Tomu sastapusies studiju laikā Gildhola Muziaks un drāmas skolā Londonā.

"Visi tolaik dziedāja operu ārijas, bet es vēlējos ko jaunu, dramatisku, ne tik triviālu – gribēju ko garīgāku, un Mesiāns mani uzrunāja," atceras Marī.

"Mesiāna mūzikai piemīt plašs diapazons – daudz dramatisma, ekspresijas, dinamisma. Tolaik muzicējām kopā ar Tomu, un tas bija brīnišķīgi – viņš, būdams solists, ir arī lielisks kamermūziķis. Nu pēc 15 gadiem atkal nolēmām satikties, lai iestudētu Mesiāna ciklu – jo šeit pianists nav tikai pavadītājs, bet īsts solists. To prasa klavieru partija."

Abi mūziķi sadarbību sākuši ar koncertu pagājušajā gadā, lai saprastu, kā kopā jūtas, un koncerts, kas norisinājies Dienvidfrancijā, bijis lielisks...

Savdabīgā, dziļi reliģiozā 20. gadsimta mistiķa, filozofa, ornitologa un komponista Olivjē Mesiāna daiļrade kamermūzikas jomā mēdz tikt uzskatīta par elitāru un klausītājam sarežģīti uztveramu – publiku viņa opusu pirmatskaņojumi savulaik pārsteiguši un šokējuši, taču dziļi emocionālā un izteiksmīgā mūzikas valoda nodrošinājusi skaņdarbiem paliekošu vietu klasiskās mūzikas vēsturē. Iespējams, tieši vokālās kamermūzikas darbi, kuri Latvijā klausāmi ļoti reti, ir vispersoniskākie un klausītājus uzrunājošākie; tajos pasaule tverta ļoti smalkās dimensijās, skaņu rakstā iemūžinot pretpolus – pasaulīgo un mūžīgo, garīgās un fiziskās pasaules izaicinājumus, dzīvi un nāvi.

Harawi nosaukums aizgūts no Andu kalnu tautas mūzikas žanra; dziesmas stāsta par jaunas kečvu cilts meitenes Piručas un vārdā nenosaukta jauna cilvēka mīlestību.

Mesiāns radījis arī cikla literāro tekstu, smeļoties iedvesmu sirreālistu dzejā (Pols Eliārs, Andrē Bretons un Pjērs Reverdi) un vizuālajā mākslā, piemēram, angļu gleznotāja sera Rolanda Penrouza gleznā Seeing is Believing ("Ieraudzīt nozīmē noticēt"). Mūzikas un teksta simboli kāpināti virs gramatikas un sintakses robežām, starp nošu un tekstu rindām jaušama mīlestība, sirsnīga pieķeršanās, taču vietām arī nespēja komunicēt un ilgas pēc garīgas saskaņas.