No 30. augusta līdz 9. septembrim Rīgā norisinās Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas veltīts viesmīlīgai, kolektīvai rīcībai un iespējām, ko sniedz kopīgi paveikts darbs.

Tas ir jau 19. festivāls un šogad piedāvā Rīgā noskatīties vairākas ilgi gaidītas Latvijas mākslinieku pirmizrādes, kā arī trīs tieši festivālam veidotas izrādes, kas tapušas jaunajā vasaras rezidenču programmā.

Vairāk par festivāla programmu iespējams uzzināt mājaslapā.

Sarunā ar festivāla producenti Santu Remeri uzzinām, kā izkristalizējās festivāla tēma, kā izvēlēties sev interesējošās izrādes, pēc kāda principa izraudzītas Latvijas un ārvalstu mākslinieku izrādes, kā arī par aktivitātēm un pieejamības svētkiem festivāla centrā, klausāmo programmu un pilsētas ceļvedi utt.

Kā izstrādājās festivāla tēma? Tas saistīts ar to, kādus māksliniekus uzaicinājāt, vai arī tēma nāca vispirms un tad piemeklējāt vajadzīgos kandidātus?

Man šķiet, tas iet roku rokā ar notikumiem, kas pasaulē mūs piemeklējuši pēdējos gados – pandēmija, pēc tam sākās karš. Cilvēku noskaņa, garastāvoklis un vispār dvēseles stāvoklis mainās, tāpēc katra programma tiek izstrādāta saistībā ar to, kāds ir šis gads, kāds ir šis laiks. Protams, atkarīgs arī no tā, ko dara mākslinieki – festivāla mākslinieciskā vadītāja Beka Bergere regulāri brauc uz citiem festivāliem, tiekas ar māksliniekiem, vēro kopējo klimatu Eiropā un pasaulē un, šķiet, cenšas pārvest to vēstījumu, kas svarīgs ārpus Latvijas un būtu svarīgs arī šeit.

Savstarpēja atbalsta un satikšanās tēma turpinās jau pēdējos gadus – festivāls ir tā vieta, kur varam ieraudzīt cits citu un cits citu arī spēcināt.

30. augustā festivāls tika ieskandināts ar pirmo izrādi – Kristas Burānes „Visi putni skaisti dzied”, un tur šo ļoti tieši var izjust – šajā Dzegužkalna telpā satiekas profesionāli mākslinieki un klātpienācēji. Cilvēks varbūt pat neprot dziedāt, bet kopā ar profesionāliem koristiem un diriģentiem visi līdz izrādes beigām ir iemācījušies kopkora dziesmu, un ir sajūta, ka katra balss tajā skan svarīgi un skaisti. Man šķiet, tas arī rezumē festivālu kopumā.

Klausāmā programma pārstāvēta ar divām izrādēm. Varbūt atklāsiet, kas aiz šīs programmas slēpjas?

Viens no projektiem ir „RadiOh Europa”.  Britu mākslinieku apvienība „Action Hero” viesojās festivālā un Latvijā jau pagājušajā gadā, ierakstot mīlas dziesmas savā ceļojošajā studijā.

Jebkurš interesents vai garāmgājējs varēja iekāpt busiņā un iedziedāt savu mīļāko vai svarīgāko romantisko dziesmu.

Tagad viņi atgriežas ar to, ko ir ierakstījuši – sakompilētu, garu ierakstu, kurā varam klausīties, kādas dziesmas dziedāja Līvu laukumā, kādas Limbažos, kādas Saulkrastos, kādas ceļojot tālāk pa Igauniju. Tās jau var dzirdēt festivāla centrā, bet mājaslapā ir norādīts arī tiešsaistes links. Jebkurā gadījumā, šis podkāsts ir atrodāms un klausāms arī mākslinieku mājaslapā.

Protams, ka festivāls „Homo Novus” nenozīmē tikai izrādes tradicionālā izpratnē – ir šī klausāmā programma, daudz pārstāvēta arī deja, un ir arī tā saucamā grāmata – pilsētas ceļvedis. Varbūt dažus vārdus par to?

Jā, Rīgas grāmata ir mūsu īpaši mīļš un lolots projekts. Arī festivāla noformējumā ir izmantots fragments no Rīgas grāmatas, kas ir jaunais Rīgas karogs, ko pēc saviem ieteikumiem  radījuši bērni vecumā no 8 līdz 11 gadiem no Rīgas, kas šo ceļvedi arī ir sastādījuši. Kā redaktori pie ceļveža ir strādājuši 9 desmitgadīgi redaktori, kas kopā ar britu mākslinieku Endiju Fīldu un viņa asistenti Bekiju Dārlingtoni caur ilgu procesu un daudziem jautājumiem ir savākuši statistiku par to, kas Rīgas bērniem šeit liekas svarīgi, kāda ir Rīgas vēsture, kas vispār ir šī pilsēta un kā tā tiek organizēta.

Tā ir tapis faktos un arī izdomā balstīts, manuprāt, amizants ceļvedis, ar kura palīdzību pieaugušie var izstaigāt pilsētu caur bērna perspektīvu, kurā viņi uzsver to, ko viņi pazīst.

Jā, viņi pazīst Brīvības pieminekli un Pēterbaznīcas torni. Bet citas svarīgas ēkas, kaut vai to pašu Dailes teātri vai pareizticīgo baznīcu – viņi bieži vien min, kas tas ir, un ar savu iztēli piedomā klāt, kas īsti tajās mājās dzīvo. Tāpat viņi pamana daudz dažādu detaļu, ko mēs jau sen esam aizmirsuši pamanīt. Viņi ļoti labi redz gan skumjās un nolaistās vietas, gan vietas, kas raisa izdomu un sapņus – dažādas mazas durtiņas Vecrīgas stūros, aiz kurām noteikti dzīvo rūķīši. Vēl viņi rekomendē dažādas vietas, kur labi smaržo, piemēram, apstaigāt Laimas fabrikas rajonu. Vai aiziet pastaigāt pa parku bez apaviem, jo tā ir viena no labākajām lietām, ko šajā pilsētā darīt.