"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centra un Rotko muzeja izstāžu kuratoru Aivaru Baranovski, un sarunu veltām gaidāmajām aktualitātēm Rotko muzejā, kur 13. septembrī sāksies rudens izstāžu sezona ar četrām jaunām ekspozīcijām, kā arī pieredzei, kas gūta Itālijas pilsētā Faencā, kur notika astotais keramikas festivāls Argilla Italia 2024. Šogad festivāla uzmanības centrā bija Baltijas mākslinieku darbi ar izstādi Connections jeb "Savienojumi".

Inta Zēgnere: Kas tad būs skatāms šajā rudens sezonā? Ar ko priecēs Rotko muzejs?

Aivars Baranovskis: Sākšu ar galveno izstādi – Jana un Evas Švankmaijeru retrospektīvo izstādi "Disegno Interno: Padodies savām apmātībām", kas veltīta leģendārajam čehu kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa dzīvesbiedrei Evai Švankmajerovai. Tā zīmīgi – piektdienā, 13. datumā, diezgan drūmās un tumšās noskaņās. Tā ir ārkārtīgi spēcīga, cilvēka zemapziņas slāņus uzšķērdoša izstāde, veltījums šī režisora un viņa sievas dzīves gājumam: retrospekcija ar visiem viņu darbiem un filmām.

Bet Švankmaijeram jau raksturīgs arī tāds savdabīgs humors, nevarētu teikt, ka tās būtu vienas vienīgas šausmas – tur ir tik daudz smalka humora, arī viņa animācijas filmās.

Jā gan, viņa radošā bagātība iedvesmojusi gan Timu Bērtonu, gan "Monty Pyton" veidotājus: viņi visi atsaucas tieši uz Janu Švankmaijeru kā sākumu, kurš bijis par pamatu melnajam humoram, dažkārt – humoram bez robežām.

Un tāds ir arī pats Jans Švankmaijers: viņš tik tiešām spēlējas ar savu apziņu, ar citu cilvēku apziņu – gan savās filmās, gan īsfilmās, gan, protams, arī mākslas darbos. Viņš pats gan ļoti izvairījās sevi saukt par mākslinieku – negribēja viņš šo titulu sev piešķirt.

Viņš bijis skulptors un režisors, scenogrāfs un animators, un kas vēl tikai nē… Kas tad būs skatāms izstādē?

Redzēsim rekvizītus no filmām, arī unikālos mākslas darbus – gan gleznas, gan grafikas, gan zīmējumus, brīvās rokas zīmējumus, asamblāžas un kolāžas – visu pēc kārtas, kas nu bijis izmantots gan filmās, gan animācijas īsfilmās. Tāda groteskuma parāde... 

Tev kā kuratoram tas nav bijis viegls uzdevums...

Bijis tiešām smagi, arī fiziski smagi: tās ir vairākas fūres, kas pie mums ir atbraukušas, un pašu priekšmetu skaits ir tikpat, cik gadā dienu – 365 objekti... It kā jau mums šķita, ka Rotko muzejam ir ārkārtīgi plašas telpas, bet šobrīd, kad tas viss ievests iekšā, domājot, kā to visu eksponēt, vēl mums ir daudz izaicinājumu priekšā. (smejas)

Vairāk – audioierakstā.