3. septembrī Orķestris "Rīga" aicina uz vērienīgu 50 gadu jubilejas Galā koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā skanēs izcilu latviešu komponistu jaundarbi. Kaut kas tāds patiesi notiek tikai reizi 50 gados! Tāpēc "Klasikas" studijā esam aicinājuši gan orķestra kādreizējo direktori, komponisti Ilonu Breģi, gan "Rīgas" māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu

Īpaši Orķestra "Rīga" jubilejas koncertam komponiste Ilona Breģe radījusi "Simfoniju Rīgai", savukārt komponistu Jāņa Lūsēna, Valta Pūces un Kārļa Lāča kopā radītajā vokāli instrumentālajā dziesmu ciklā "Rīgas pastkartes" ar Marta Pujāta dzeju jaunus Rīgas vaibstus atklās dziedātāja Aija Vītoliņa un dziedošie aktieri Zane Dombrovska, Raimonds Celms un Uldis Siliņš. Orķestrim "Rīga" pievienosies Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga stīgu grupa.

Galā koncerta režisors - Reinis Suhanovs, mākslinieciskais vadītājs un diriģents - Valdis Butāns. Vakara vadītāji - Liene Jakovļeva un Raimonds Celms. 

***

Inta Pīrāga: Vai Galā koncerts būs svētki jums pašiem vai tomēr klausītājiem?

Valdis Butāns: Gan – gan.

Pirmkārt, tas ir atbildīgs darbs, bet caur šo darbu tā ir arī gatavošanās svētkiem, kas ir gan mums pašiem, gan klausītājiem un arī viesiem, kas koncertā piedalīsies, jo tas tiešām ir īpašs skaitlis – piecdesmit. Ne katram orķestrim, ne katram kolektīvam izdodas tik ilgi un tik veiksmīgi darboties, tā kā mēs esam lepni un priecīgi.

Piecdesmit gadus nesam arī mūsu galvaspilsētas Rīgas vārdu, kam šis Galā koncerts būtībā arī veltīts – tā ir skaista dāvana Rīgai, jo šis vārds ir gan pirmās, gan otrās daļas centrā.

Ilona, četrpadsmit gadi no jūsu dzīves veltīti orķestrim "Rīga". Savulaik tikuši svinēti grandiozi jubilejas koncerti. Kā bija toreiz, pašā sākumā, kad rīkojāt jubilejas, un kā tas ir šobrīd?

Ilona Breģe: Pirmā jubileja, kas man iekrita, bija 35 gadi – tāda pusapaļa jubileja, un tas bija laiks, kad par orķestra māksliniecisko vadītāju tikko bija sācis strādāt Andris Poga. Orķestrim vēl ļoti daudz kā nebija. Tieši uz šo jubilejas gadu mēs uztaisījām pirmo interneta mājaslapu, izdevām pirmo kompaktdisku, bija arī jubilejas koncerts – varbūt tas nebija tik krāšņs un plašs, bet notika Lielajā ģildē ar profesionālu programmu, ko Andris Poga bija sagatavojis – tā pamatā bija amerikāņu mūzika, jo nekādus latviešu jaundarbus vēl nebijām paspējuši pasūtīt. Tajā pašā laikā Ērikam Ešenvaldam jau tika pasūtīta kantāte "Latvijas gadalaiku impresijas" ar Jaunsudrabiņa dzeju. Tad bija 40 gadu jubileja.

Mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Ozoliņa ambīcijas bija ļoti lielas un pareizas – viņš teica, ka tāda jubileja jāsvin Operā. (..) Orķestrim tas bija milzīgs notikums! Tas bija grandiozs koncerts ar Raimondu Paulu pie klavierēm otrajā daļā, un vēl šobrīd atceros, cik daudzas tikšanās bija ar Maestro, pirms šī programma vispār tika sastādīta un kā tā tika veidota.

(..) Programma arī tika novērtēta – saņēmām balvu "Kilograms kultūras". Tas bija jauks laiks. Tas orķestrim bija ļoti nepieciešams, jo uzreiz iedeva pacēlumu – un prieks par to.

Ne mazāka ambīcija ir arī Valdim šobrīd, gatavojot jubilejas sezonu, kas sākās diezgan sen. Katrs koncerts ir ar savu skatu pasaulē un šobrīd – tieši uz Latviju un Rīgu. (..) Par koncerta vietu izvēlēta Latvijas Nacionālā teātra Lielā zālē. Arī ļoti simboliska vieta – celtne, ar ko saistīta Latvijas neatkarība. Arī šis fakts kļuva par būtisku niansi?

Valdis Butāns: Jā, noteikti, jo tādam nozīmīgam un skaistam ciparam kā piecdesmit arī prasās kaut kas neikdienišķs un svinīgs. Tā gan nav pirmā reize, kad mēs uzstāsimies uz šīs skatuves – šī būs otrā reize. Šī ēka, līdzīgi kā Latvijas Nacionālā opera pirms desmit gadiem, piedod īpašu atmosfēru, svinīgumu un savā ziņā arī uzliek atbildību attiecībā pret programmu. Sadarbosimies ar teātra ļaudīm – piemēram, otrajā daļā solistu lomās būs dziedošie aktieri – Raimonds Celms, Uldis Siliņš un Zane Dombrovska, kas agrāk strādājusi šajā teātrī, arī Aija Vītoliņa, kas nav gluži aktrise, bet arī viņa ir spēlējusi izrādēs, Arī režisors galu galā ir šīs ēkas iemītnieks Reinis Suhanovs, ar kuru sadarbosimies pirmoreiz.

Viss kopā ir mērķēts uz to, lai šī programma izskanētu par godu Rīgai un Rīgas vārdam ne tikai saturiski, bet arī visādā citādā ziņā, jo mēs arī pirmoreiz sadarbosimies uz vienas skatuves ar orķestri, kam arī nosaukumā ir Rīga – tā būs "Sinfonietta Rīga" stīgu grupa, kas ir Ilonas Breģes jaundarba sastāvā.

Izmantosim arī visas iespējas, ko sniedz skatuve un gaismas. Tas būs lielāks uzvedums. Kodolīgi izsakoties – Rīgas vārds ir visa šī koncerta centrā. Kā kodols gan pirmajai, gan otrajai daļai – tā ir sajūta, kā tas ir Ilonas gadījumā par viņas Rīgu, vai arī dzeja, kas speciāli rakstīta tieši otrās daļas dziesmām – Marts Pujāts Rīgai veltījis 12 dzejoļus jeb kā mēs tos saucam – pastkartes no visdažādākajām Rīgas vietām: vai tas būtu Iļģuciems,  Biķernieki, Teika, Āgenskalns, Zaķusala vai Rīgas HES, piemēram, kas nes Rīgas vārdu. Tas viss gan saturiski, gan arī emocionāli balstīts uz Rīgas vārda. 

Par vokālo ciklu vēl parunāsim, bet tagad par pirmo daļu, kas būs visnotaļ nopietna - tā ir "Simfonija Rīgai" sešās daļās. Ir labi, ja komponists skanošo organismu, kuram raksta mūziku, pazīst līdz pēdējai vīlītei. Bet droši vien jāmāk ieturēt arī distance un paskatīties no malas. Izdevās to arī darīt?

Ilona Breģe: Par to varēs spriest klausītāji un orķestra mūziķi, bet man liekas, ka esmu ņēmusi vērā katra orķestra mūziķa vai orķestra grupu iespējas. Šis darbs ir sarežģīts spēlēšanai, tas zināmā mērā ir arī izaicinājums – tas nav viegls skaņdarbs, bet esmu sagatavojusies uz to, ka par šo skaņdarbu, kurā esmu zīmējusi tādas Rīgas ainas, kādas ir manā iztēlē, jo esmu rīdziniece, kritiku no visiem:

saprotu, ka tiem klausītājiem, kuri atnāks uz koncerta otro daļu klausīties Kārli Lāci, liksies, ka šis skaņdarbs ir par sarežģītu. Un tai pat laikā saprotu arī tos, kas gribēs dzirdēt vienu kārtīgu akadēmisku simfoniju, bet pēkšņi tur sāksies improvizācijas tenorsaksofonam un džezītis… Un tie tad atkal teiks – ārprāts, kādas šausmas, un arī par to dabūšu dzirdēt daudz kritikas.

Bet nu – tāds ir mans skatījums uz orķestri "Rīga", kas žanriski ir ļoti dažāds un spēlē ļoti dažādu mūziku – gan akadēmiskāku, gan neakadēmiskāku, un faktiski šajā simfonijā ir šis dažādo žanru mikslis. Simfonijas formu esmu veidojusi ļoti sarežģītu. Domāju, ja tur kāds muzikologs ņemtos pētīt, viņš tur varētu tiešām mežģīt savas smadzenes diezgan pamatīgi, jo divas daļas – otrā un trešā – ir uzrakstītas sonātes allegro formā, bet visas sešas daļas kopā arī veido šo sonātes allegro jeb vienoto simfonijas formu, jo ir viena galvenā tēma un attiecīgi arī citas partijas, kuras atkārtojas laiku pa laikam. Grūti teikt, kā tas viss skanēs, bet man ir ļoti liels prieks, ka šādu darbu man bija iespēja uzrakstīt. Ļoti ceru, ka tas sagādās prieku gan mūziķiem, gan klausītājiem.

Vai iesaistīt otru "Rīgu", kas ir "Sinfonietta Rīga", bija jūsu ideja?

Ilona Breģe: Tā bija mana ideja, bet tā sakņojas 2018. gadā, kad mums, trīs Baltijas valstīm, bija koncerti, kuros piedalījās trīs Baltijas valstu galvaspilsētu orķestri: Viļņas kamerorķestris, Tallinas kamerorķestris un mēs. Bija trīs koncerti, kur katrs kolektīvs mazdrusciņ spēlēja solo, bet bija arī apvienotie skaņdarbi, un bija diezgan lielas problēmas atrast kaut ko tādu, kas būtu uzrakstīts visiem kolektīviem kopā. Toreiz Valdis diriģēja Djūka Elingtona "Nakts radījumi", un tas mani iedvesmoja – skanēja ļoti interesanti un labi. (..) Tas ir brīnišķīgi, ka "Sinfonietta Rīga" kuplina orķestra "Rīga" jubileju – tas ir tiešām skaisti.

Kā iet orķestrantiem ar mācīšanos?

Valdis Butāns: Esam procesā un laika līdz koncertam vēl nedaudz ir, lai pieslīpētu, atrastu pareizo piegājienu.

Manā darbā ļoti daudz iznāk saskarties ar nošu materiālu, kuru ieraugu un atskaņoju pirmoreiz. Tas nav gluži tas pats, kas paņemt jau pārbaudītu simfonisku darbu, gatavu simfoniju. Tā ka no vienas puses tas man nav nekas jauns – pirmatskaņot kādu jaundarbu, no otras puses – riska moments vienmēr pastāv: kā būs, kā izdosies...

(..) Es vienmēr esmu ļoti priecīgs, ja komponists arī var būt klāt [iestudēšanas procesā], tas vienmēr ļoti labi, ja ir kādi jautājumi. Šodien Ilona bija pirmo reizi pie mums paklausīties, kā tas skan un kā tas varētu skanēt arī uz Nacionālā teātra skatuves. Joprojām esam meklējumu procesā, jau gluži praktiski spēlējot. Domāju, atradīsim vislabāko variantu.

Ilona Breģe: Katrā ziņā es Valdim ļoti uzticos. Viņš diriģējis arī manu Rekviēmu, kas ir liels skaņdarbs. Simfonija ir vairāk nekā pusstundu garš skaņdarbs – ļoti sarežģīts, bet būs labi.

Lai arī tā ir tīri instrumentāla mūzika, vai nav tā, ka komponistam, to rakstot, tomēr nenāk prātā arī kādi literārie tēli? Un ja vēl tas ir Nacionālais teātris, kā šoreiz. Vai kāds literārais gariņš palīdzēja? 

Ilona Breģe: Nē, nē, nekāda literāra gariņa nebija, bet simfonija ir programmatiska. Tur katrai daļai ir konkrēts tēls. Tas, protams, ir mans skatījums uz šo pilsētu, jo esmu rīdziniece. Rakstot vairāk domāju par orķestri kā kolektīvu, un man bija ļoti svarīgi apzināties, kurā skaņdarbā, kurā vietā varu kādus instrumentus parādīt un izcelt kādus solistus – vai tā ir saksofonu grupa, vai tie ir tromboni, vai tās ir trompetes, vai tās ir mūsu brīnišķīgās flautiņas. Arī klarnetēm ir posmiņi, kur tās var sevi parādīt.

Man bija ļoti svarīgi, lai katra orķestra grupa šajā skaņdarbā varētu nospēlēt kādu daļu solo un izcelties ar to, jo tā ir orķestra jubileja.

Vairāk - ierakstā.